Cietums ir radies daudz agrāk, nekā uzskata tie, kas tā rašanos saista ar jaunu likumu un normu pieņemšanu. Cietums kā soda forma ir pastāvējusi arī agrāk, nekā to sāka izmantot krimināltiesībās kā sankciju par izdarīto noziegumu. Tas radās ārpus tiesas, kad visās sabiedrībās notika procesi, kas vērsti uz indivīda statusa nostiprināšanu telpā, klasifikāciju, to spēku sadali laikā, uzvedības reglamentāciju, turēšanu redzamības lokā, uzraudzības, reģistrācijas un novērtēšanas aparāta veidošanu. Vispārējās sistēmas forma, kuras uzdevums ir darīt indivīdus paklausīgus, cietuma institūtu iezīmēja jau līdz tam, kad likums to nosauca par soda pamatformu.
18.un 19.gadsimtu mijā jau reāli eksistēja sods cietuma ieslodzījuma formā un tas bija jauninājums. Taču patiesībā šajā laikā krimināltiesiskā sistēma tikai atvērās jauniem piespiedu mehānismiem, kas bija izstrādāti jau agrāk citā līmenī. Kriminālā ieslodzījuma modeļi visdrīzāk ir pirmie šīs pārejas redzamie punkti, nekā inovācijas vai sākumpunkti. Cietums, kā būtisks un nozīmīgs sodu arsenāla elements, neapstrīdami iezīmē svarīgu momentu kriminālās tiesvedības vēsturē: tās tuvināšanos „humānismam”. Taču tas ir arī svarīgs moments disciplināro mehānismu vēsturē, ko realizē vara – moments, kad šie mehānismi pārņem tiesvedības institūtus.…