Cilvēces sadzīves vēsturē ir bijuši dažādi etapi sodu sistēmas evolūcijā. Tā bija asinsatriebība, kas vēlāk pārgājusi valsts sankcionētā slepkavībā – nāves sodā. Tie bija miesas sodi, kā arī goda un tiesību atņemšana, kas paredzēja vainīgā pazemošanu kā savās tā arī citu acīs. Plaši pielietoja dažāda veida mantas piedziņu. Tomēr pats izplatītākais soda veids kļuva brīvības atņemšana.
Tajā pašā laikā Senajā Ēģiptē, Ķīnā un citās austrumu zemēs jau pirms mūsu ēras bija pazīstami cietumi, bet tie nebija soda izpildes iestādes mūsdienu izpratnē, jo brīvības atņemšanu kā kriminālsoda veidu tā laika likums vispār neparedzēja. Salīdzinot ar mūsdienu brīvības atņemšanas iestādēm, tos nosacīti drīzāk varētu uzskatīt par izmeklēšanas izolatoriem – īsto vai šķietami vainīgo ieslodzīja, lai pēc tam izvestu tirgus laukumā un publiski sodītu ar kādu no tiem drausmīgajiem miesas sodu veidiem.
Sods ar brīvības atņemšanu – kā viens no sodu veidiem – ir valsts institūciju reakcija uz noziegumu, liekot vainīgajam ciest nebrīvē un neļaujot brīvi rīkoties ar katra cilvēka otru augstāko sociālo vērtību – brīvību, kā arī atlīdzināt nodarīto zaudējumu.
Cietums ir sabiedrības modelis, tas ir dinamisku pārmaiņu process ar kopsakarībām, kuras ir raksturīgas sabiedrībai kopumā. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils šai sakarā izteicies dziļi filozofiski: „Parādiet man jūsu cietumus, un es daudz ko pateikšu par demokrātiju jūsu valstī”. Attīstoties pilsoniskai sabiedrībai, pieaugs atbildība par līdzcilvēkiem, ar tiem, kuri pret sabiedrību izturējušies noziedzīgi un ir saukti pie kriminālatbildības.
Mūsdienu zinātne un prakse ir atradusi maz pierādījumu tam, ka ievietošana labošanas institūcijā dod labākus rezultātus salīdzinājumā ar neievietošanu. Daudzas nelabvēlīgas ietekmes uz indivīdu, kas liekas neizbēgamas jebkurā labošanas iestādes vidē, nevar neitralizēt ne ar iekšējo kārtību, ne ar resocializācijas programmām. Īpaši tas attiecas uz pusaudžiem, kuri viegli pakļaujas negatīvām ietekmēm.…