Brīviņu dzimta A.Upīša romānā "Zaļā zeme"

Brīviņu vecais saimnieks Jānis Vanags gulēja uz muguras, gari izstiepies, divām segām un tad vēl ar kažoku sasedzies, lielā auguma izciļņi tikko sazīmējami zem šā drēbāju slāņa. Zilās kājas izlīdušas laukā un atspiedušās ņirkstināja gultas galu, tā bija zīme, ka tūliņ sāks klepot. Pleci un varenā galva paslieta pret diviem pagalvju maisiņiem. „No pusviru mutes dvaša sēca, tumši svilpodama, vaigu kauli asām šķautnēm izspiedušies zem zempelēkās ādas, acis melnajos dubļos cieti aizmiegtas. Virs segas bij tikai garā baltā bārda un baismīgās, zilidzīslainās rokas pumpainiem, cieši sakrampētiem miroņa pirkstiem.”
Patiešām, elpa viņam sēca arvien stiprāk, tad viņš saka klepot nespodri, vairāk tikai dvesdams, dvašu no āra raudams un aizvilkdamies. Segas virs krūtīm raustījās, it kā tur apakšā spārdītos kāds dzīvs aprakts kustonis, sakrampētās rokas augšup un lejup mētādams. Acis nevērās vaļā, bet galva pagriezās sāņus – viņš spļāva rīstīdamies, stenēdams, līdz ratiņam un Tāles ķeblim pa klonu sniecās riebīgais raibais spļaudekļu plankums.
Līzbete stāvēja atmestu galvu, piemiegtām acīm, sakostiem zobiem, zem priekšauta sažņaugtām rokām. Kā sastingusi, ka pieaugusi, pakustēties nevarēja, lai gan nelabums lauza pakrūti. Trešo gadu šīs šausmīgās mokas un riebums, un vēl nebij beigas, un vēl nemira nost... Kauli, dzīslas un āda, bet milzeņa dzīvība tur turējās kā iekodusies.…