Budas tēls
Senos laikos reliģiskā kulta saturs bija vienīgi relikviju (Budas un citu svēto pīšļi) godāšana. Relikvijas sākotnēji tika uzglabātas nelielos, kapiem līdzīgos mākslīgi uzbērtos uzkalnos – stūpās, kas pakāpeniski pārveidojās par raksturīgajām zvanveida un kupolveida celtnēm, kuras tagad dēvējam par pagodām. 1.gs.pr.Kr. Budu sāka attēlot skulptūrās un gleznās, ko šobrīd var redzēt visās budisma zemēs gan tempļos, gan ikvienā namā. Pie šī tēla budists apliecina savu ticību, izsakot trīskārtējo patvērumu formulu jeb trīs dārgumus: 1)es meklēju patvērumu Budā; 2)es meklēju patvērumu viņa mācībā; 3)es meklēju patvērumu mūku kopienā. Dievlūdzēji Budas tēla priekšā noliek lielas vāzes ar ziediem, sakļauj rokas pie zoda, paklanās, nomets ceļos un piekļauj seju pie zemes. Viņi skaita lūgšanas un svēto rakstu fragmentus, veic dažādas godbijību apliecinošas darbības, aizdedz kvēpināmās nūjiņas. Bez ārējām kulta izpausmē ir arī iekšējā godbijība – Budas tēla apcere.
Visi Budas tēli izskatās līdzīgi, lai gan var būt dažādi pēc lieluma. Tie attēlo uz lotoszieda sēdošu Budu. Mājās mazs Buda simbolizē detaļu no svētnīcas. Tēls atgādina ticīgajiem par Budas labestību un palīdz meditēt un lūgties. Tie nav reālistiski tēli, bet iemieso bagātigu simboliku, kas norāda uz atšķirīgiem Budas rakstura aspektiem. 32 attēlu iezīmes simbolizē dažādas Budas rakstura īpašības. Piemēram, putns uz galvas jeb unisa norāda uz gudrību un garīgumu, bet trešā acs simbolizē garīgo ieskatu sevī. Liela nozīme budas stāvoklim ir mudrai (roku stāvoklim) un asanai (pozai). Budas tēlu roku stāvokļiem jeb mudrām ir specifiska nozīme, un tās reprezentē šādas Budas darbības: mācīšanu, aizsardzības sniegšanu, meditāciju un lietus izskaušanu.
…
