Budisms ir viena no plašāk izplatītajām reliģijām pasaulē, lai arī radusies Indijā, mūsdienās pastāv galvenokārt citās pasaules zemēs.
Bieži vien tiek uzdots jautājums, kāpēc mūsdienās cilvēkiem budisms un citas Austrumu reliģijas šķiet pieņemamas. Budisma uzskati atšķiras no vispārpieņemtajiem un katrs drīkst izvēlēties – būt budistam vai nē.
Budismā nav Dieva, visa centrā ir cilvēks, tikai viņš pats spēj atrisināt savas problēmas. Mēs visi mēģinām atrast dzīvē pastāvīgas un nemainīgas vērtības, budisms māca, ka dzīvē nekas nav pastāvīgs un nav nekā paliekoša. Budisms netiek uzspiests, cilvēks pats pie tā nonāk.
Budisms radies ap 500.gadu p.m.ē. Indijā, Gangas upes centrālajā līdzenumā, nedaudz uz dienvidiem no Himalajiem.
Budisms radās no alternatīvas un diezgan atšķirīgas reliģiskās virzības jogas, kurai sākotnēji nebija ne priesteru, ne oficiālu pastāvēšanas formu, tās pirmsākumi meklējami jau pirms āriešu iebrukuma Ziemeļindijā (ap 1500.gadu p.m.ē.). Dziļākajos pamatos budisma mācībai ir daudz kā kopēja ar hinduismu.
Buda nav personvārds, bet tas nozīmē augstāko attīstības punktu sasnieguša prāta stāvokli. Tulkojumā Buda ir apskaidrotais. Buda ir noslēpumains tēls, kaut arī budisma hariogrāfijā viņa dzīves stāsts ir izklāstīts un izpušķots ar brīnumainām detaļām. Budisma skolotāji apgalvo, ka Buda bija parasts mirstīgais, taču leģendas Budas piedzimšanu apvijušas ar brīnumainām un maģiskām detaļām. Tikko piedzimis, mazais zēns jau spēris septiņus soļus, tas ezotērijā simbolizē septiņu čakru – cilvēka ķermeņa enerģijas centru – atvēršanos. Jaunpiedzimušā pēdu skarta, zeme atplaukusi baltiem lotosiem.
Gautama Buda (princis Sidhārtha) dzīvojis 6.gs.p.m.ē. un uzaudzis Kapilavistu, Himalaju piekalnē, tadadējās Nepālas teritorijā, bagātā valdnieka Šudhodanas ģimenē. No agras bērnības tēvs viņu centās pasargāt no bēdām un posta, kas valda pasaulē. Taču tēva centieni noturēt dēlu norobežotā pasaulē izrādījās velti, Gautamam izdevās no tās izkļūt. Buda atteicās no pasaulīgās dzīves, savas bagātības un ģimenes, lai meklētu eksistences veidu, kas būtu brīvs no ciešanām. Buda sāka ceļot un meditēt (dziļi pārdomāt). Pēc sešiem gadiem zem Bodhi koka pie Gangas upes, viņš sasniedza lielo apskaidrību vai pilnīgu izpratni. Buda kļuva par mūku un sāka izplatīt savas idejas.
Gautama darbojies Indijas ziemeļaustrumu daļā no Gangas lejteces līdz Himalaju pakājei. Budas spēki nav brīnumaini, jo brīnums ir dabas likumu pārkāpšana. Vissenākajos budistu rakstos uzsvērts Gautamas cilvēcīgums un unikālisms: “Gautama Buda ir pilnīgākais no divkājainajiem.” Par Budas laikabiedriem var uzskatīt Hēraklītu un Pitagoru, persiešu pravieti Zaraostru, džainu gudros Mahāvīru un Laodzi, kuri sistematizējuši daoisma augstākās patiesības. …
