Burvji un buršanās. Latviešu mitoloģija

Sievietes, kas bur, zavē un pesteļo, sauc par raganām. Bet kā sauc vīriešus, kas nodarbojās ar līdzīgām lietām? Tikai Latgalē min- ragaņus, bet citās vietās visplašāk izplatītais vārds ir BURVIS.
Par burvjiem stāsta, ka tie ir nelādži, klibi, kropli, apkārtblandoņi. Viņiem esot gar nagi, zaļas acis, nesukāti mati, melns ģīmis un noskrandis uzvalks. Burvjiem arvien esot apsieta galva un – ziema vai vasara- kažoks mugurā. Labās kājas zeķi viņi nēsājot uz kreiso pusi apgrieztu. Burvji sēžot ar muguru pret gaismu, nekad nesmejoties, nedziedot, baznīcā neejot, ar citiem labprāt nerunājot, un svešus savā mājā nelaižot. Viņi nevarot cilvēkiem taisni acīs skatīties un nekad nesaucot velnu par blēdi. Šāds viscaur negatīvs priekšstats gan vairāk veidojies baznīcas ietekmē.
Latvieši pazinuši divējus burvjus-
Ļaunie burvji , ko vēl dēvēja par skauģiem.
Labie burvji, vārdotāji, tādu bija vairāk par ļaunajiem. Ārstējuši cilvēkus un lopus, atbūruši tos, kam ļaunie uzsūtījuši kādu nelaimi.…