Cietie atkritumi pēc sava daudzuma – masas un apjoma ieņem pirmo vietu visu pārējo antropogeno atkritumu vidū. Arī notekūdeņi un piesārņotais gaiss paši par sevi nav atkritumi, bet tikai atkritumus saturošās vielas – tos attīrot tiek iegūts tīrais gaiss un ūdens, bet piesārņojošās vielas arī šeit pārsvarā ir cietās.
Galvenā un nopietnākā cieto atkritumu īpatnība ir to komplicētais raksturs – ļoti daudzveidīgs un sarežģīts sastāvs, strukturālā nevienmērība, komponentu forma, izmēri, izvietojums, mehāniskās un fizikālās saites, fizikālās un ķīmiskās īpatnības.
Tam pievienojas vēl šo visu parametru nepastāvīgums laikā.
Līdz ar to rodas arī galvenā problēma – nav iespējams izveidot vienotu atkritumu utilizācijas un pārstrādāšanas tehnoloģiju. Pat vienā atsevišķi izdalītā atkritumu grupā nevar būt garantēts viens un tas pats – nemainīgs laikā parametru komplekss.
Pēc izcelsmes visus atkritumus sadala 4 galvenajās atkritumu grupās: [2]
1. dabiskās izcelsmes organiskās paliekas – dzīvnieku, augu, to pārstrādes produktu paliekas;
2. neorganiskie dabiskās izcelsmes atkritumi – iežu, derīgo izrakteņu, to pārstrādes produkcijas (metāli, betons u.c.) paliekas;
3. ķīmiskās izcelsmes organiskie un neorganiskie atkritumi – ķīmiskās rūpniecības, naftas pārstrādes, polimēru un gumijas ražošanas, tekstilrūpniecības atkritumi;
4. komunālie un sadzīves atkritumi – cilvēka ikdienas dzīves rezultātā veidojošies atkritumi.
…