Cilvēcīgie dievi un dievišķie cilvēki Senajā Grieķijā

„Mīti evolucionējuši reizē ar sabiedriskās apziņas attīstību, tādēļ tajos var atrast dažāda vecuma slāņus. Senākajos no tiem spilgti izceļas apgarotais, apdvēseļotais mātes zemes (Gajas) tēls, kas pirmais izniris no bezveidīgā Haosa dzīlēm. No tās klēpja sākās pārējo dabas spēku un parādību ceļš pasaulē. Šīm norisēm vēl trūkst harmonijas, tās ir pretrunīgas, pilnas iekšējas dramatiskas cīņas, tādēļ pasaulē reizē ar debesīm (Urānu, viņš Gajas dēls un reizē arī vīrs), laiku, kad (Kronu, kurš iznīcina savas sievas radītos bērnus) nāk arī tādi tumsas un haosa spēki kā erīnijas (atbaidoša izskata vecenes ar čūskām matu vietā) vai ciklopi, simtgalvis Tīfons, tādi cilvēka un dzīvnieka apvienojumi kā sirēnas (sieviete – putns, sfinksas (cilvēks – lauva) un kentauri ( cilvēks – zirgs)). Redzam, ka šiem radījumiem bieži vien piemīt postošs spēks. Visai īpatnas mēdz būt arī dievību ārējās izpausmes formas: akmens piramīda vai klintsbluķis simbolizē Zevu, bet koka klucis vai dēlis – viņa sievu Hēru. Senos uzskatus atbalso arī dievu zoomorfais (dzīvnieciskais) izskats: Atēna – pūce vai čūska, Poseidons – zirgs, bet saules dievs Hēlijs – kā vērsis. Šo periodu grieķu mitoloģija dēvē par pirmsolimpisko, arī par htonisko (saistās ar dzimšanu no zemes klēpja)”. (3., 247-248. lpp.)…