Ievads
Diskusijas par mūsdienu cilvēka tiesībām uz brīvību, cilvēktiesībām un pašnoteikšanos ir kļuvušas par 21.gadsimta sabiedrības ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Teju vai neiespējami skart kādu sadzīves jomu, nerēķinoties ar līdzcilvēku tiesībām un prasībām. Medicīnas prakse nav izņēmums, jo iet roku rokā ar biotehnoloģiju progresu, ko savukārt ietekmē ētikas normu izpratne un modernā cilvēka emancipācija.
Modernā laikmeta iespaidīgie tehnoloģiskie sasniegumi šodien pieprasa ētisko normu pārvērtēšanu un pielāgošanu sabiedrības dzīves ritējumam, tajā skaitā ārsta un pacienta attiecībās. Viena no, manuprāt, ētiku un zinātni visvairāk ietekmējošajām medicīnas ētikas pamatprasībām ir personas autonomijas princips, kas ne tikai paver ceļu diženiem biotehnoloģiju atklājumiem, bet rada bažas par cilvēka ētisko statusu un viņa izvēlētās rīcības bīstamajām sekām.
Indivīda autonomijas princips medicīnas ētikā paver ceļu tādai medicīniskajai praksei un iespējām, kas agrāk tika uzskatītas par ētiski nepieņemamām. Ārsta un pacienta lomu sadalījumu ietekmē un maina nerimstošais tehnikas progress un cilvēka tikšanās pēc pašnoteiksmes, kas pieprasa ieviest korekcijas arī medicīnas ētikas nozarē, jo tiek pārvērtēti sabiedrības priekšstati par vispārējām morāles vērtībām. Cilvēks vēlas būt atbildīgs par sevi kā fiziski, tā garīgi, tādēļ medicīnas ētikas priekšplānā izvirzās jautājums par personības autonomijas principu – pacienta un ārsta sadarbība tiek pārorientēta no pacienta kā pasīva uz aktīvu subjektu, nosakot pacienta un ārsta morālās atbildības robežas un izvirzot prasības pret savām brīvas izvēles iespējām.
1. MEDICĪNAS ĒTIKA
Mūsdienu cilvēks ir ļoti prasīgs savās vajadzībās un vēlmēs, tādēļ ētikai medicīnā tiek pievērsta arvien lielāka vērība. Nevar noliegt, ka šodien ētikas jautājumi kā tādi lielā mērā ir saistīti ar morāles jautājumu pārvērtēšanu to pamatos, jo laika gaitā mainījusies ne tikai cilvēku vērtību sistēma un domāšana, bet arī iespējas. Mūsdienu medicīna piedāvā praksi, kas pirms pārdesmit gadiem nebūtu iedomājama ne tikai tehnoloģijas attīstības, bet arī toreiz valdošā šādu pieeju morālā vērtējuma dēļ. Gēnu inženierija, mākslīgā apaugļošana, eksperimenti ar cilvēka orgāniem un šūnām, grūtniecības pārtraukšana ir tikai daži no piemēriem, kas uzskatāmi parāda ne tikai tehnoloģijas attīstības grandiozos sasniegumus, bet arī revolūciju cilvēka morālo vērtību skalā. Agrāko uzskatu, ka šādas darbības ir sava veida noziegums pret dievišķajiem un dabas likumiem vai ka tās zināmā mērā pārkāpj „labā” jēdzieniskās robežas, aizskarot cilvēka cieņu un pašnoteikšanos, lēnām sāk nomainīt cits skatījums, kas, ja ne pilnībā atzīst, tad ir gatavs pieņemt un legalizēt dažādas medicīniskas manipulācijas un iepriekš aktuālās morālās normas atzīt par novecojušām.
…
