Cilvēks ir mainīga, atvērta, laiciska, unikāla, pārdzīvojumam pakļauta būtne, kas atklājas attiecībās ar citiem. Nav tādas vienas vai vairāku īpašību, raksturojumu, substances, ko nemainīgi varētu uzdot par cilvēka būtni. Cilvēks nevis ir, bet top. (1.)
““Cilvēkam piemīt cilvēciska daba, kas veidodama cilvēka jēdzienu izpaužas visos indivīdos. Tas nozīmē, ka jebkurš indivīds ir universālā jēdziena “cilvēks” atsevišķs piemērs. Tātad cilvēka būtība pastāv pirms vēsturiskās esamības.” (2.)
Kā apgalvo Ž. P. Sartrs, cilvēka eksistence ir pirms viņa būtības. Tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viņu rada. Cilvēka sevis izpratne nozīmē sevis veidošanu.
Skatupunkti, no kuriem cilvēks raugās uz sevi, veido viņa attiecības ar līdzcilvēkiem un pasauli. Šie skatupunkti var mainīties, jo cilvēks ir dziļi personiska, individuāla būtne. Neviens nevar noliegt, ka no visas pārējās dzīvās dabas viņu atšķir prāts. Tomēr pēc eksistencialistiski ievirzītās filozofijas domām, nav pareizi pārāk uzsvērt prātu kā vienīgo, galveno cilvēka būtības izteicēju.
Eksistencialistiskās pieejas pārstāvji ir pārliecināti, ka nevar nodiktēt vienus likumus visiem cilvēkiem un laikmetiem, nevar uzrādīt vienu vispārīgu cilvēka būtību. (1.)
Sartrs raksta:” Ja Dieva nav, tad vismaz tāda būtne, kuras esamība pastāv pirms būtības, kura pastāv, pirms vēl to var definēt ar kādu jēdzienu. Šī būtne ir cilvēks jeb, kā saka Heidegers, cilvēciskā realitāte. Ko šeit varētu nozīmēt tas, ka esamība pastāv pirms būtības? Tas nozīmē, ka cilvēks vispirms eksistē, ir sastopams un visur izpauž sevi un tikai pēc tam tiek definēts. Eksistenciālisti uzskata: ja cilvēks nav definējams, tad viņš sākotnēji neeksistē. Cilvēks būs tikai vēlāk – un tieši tāds, par kādu izveidosies. Tātad, nepastāv atsevišķa cilvēka daba, jo nepastāv Dievs, kas to būtu iecerējis. Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt, kādu viņš sevi uztver iepretim dziņai pēc esamības. Cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst.…
