Cilvēka pamattiesību vēsturiskā veidošanās un attīstība

Tomēr cilvēktiesību garantējošās normas Satversmē tika iekļautas tikai 1998.gadā, kad tika pieņemti Satversmes grozījumi, iekļaujot tajā VIII nodaļu „Cilvēka pamattiesības”.
Šīs nodaļas pieņemšana ir uzskatāma par būtisku notikumu no konstitucionālo tiesību viedokļa, jo personu pamattiesību regulējums no šī brīža tiek ietverts hierarhijas ziņā augstākstāvošajā normatīvajā aktā – valsts konstitūcijā. Lai arī Latvijas konstitucionālo tiesību praktiķi paši apzinājās, ka pamattiesību kataloga neesība valsts konstitūcijā ir trūkums, tomēr liela loma to pieņemšanā bija arī starptautisko ekspertu aizrādījumiem par to, ka cilvēktiesībām Latvijā nav noteikts konstitucionāls rangs un pamattiesību katalogs būtu jāiekļauj Satversmē.
Jāatzīmē, ka liela ietekme cilvēka pamattiesību ierobežošanā bija laika posmos, kad Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā (1940.gadā un atkārtoti no 1945.gada), kā arī Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā (1941.-1945gadā). Latvijai atrodoties PSRS sastāvā, tā iekļāvās padomju tiesību sistēmā, kur par cilvēka pamattiesībām netika domāts. Savukārt Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā bija vērojami cilvēka tiesību ierobežojumi vai garantijas atkarībā no nacionalitātes, īpašs stāvoklis bija paredzēts ebrejiem, jo atbilstoši nacistiskajiem uzskatiem viņu tiesiskais stāvoklis bija lielā mērā ierobežots, ka robežojās ar beztiesiskumu. Kā redzams no tiesību aktiem, jēdzieni „brīvība” un „dzīvība” šajos laika periodos bija sveši, jo notika gan represijas, gan beztiesīgas brīvības atņemšanas bez jebkādas taisnīgas tiesas procedūras un pārsūdzības iespējām.
Liela nozīme ir bijusi reģionalizācijas procesiem tiesību aktu ieviešanā Eiropā, t.sk. arī Latvijā. …