Kas ir komplekss?
Psiholoģijā un psihoterapijā bieži izmanto jēdzienu „sindroms” – atšķirībā no psihiatrijas mūsdienās tas apzīmē kādu dvēseles neirotisku stāvokli, nevēlamo dvēseles nostāju vai pastāvīgu iekšēju destruktīvu viedokli pašam par sevi, piemēram, neveiksminieka sindroms, draudu sindroms, seksuālās nepilnvērtības sindroms un citi. Vairāki sindromi spēj apvienoties psiholoģiskā kompleksā.
Kompleksi un sindromi cilvēkā neizpaužas nepārtraukti, taču noteiktās situācijās tie, cilvēkam pat neapzinoties, atkal un atkal par sevi atgādina, izraisot negatīvas emocijas, iekšējā diskomforta sajūtu un nosakot noteiktu reakciju un uzvedību. Tie ietekmē mūsu dzīves, dažkārt mūsu pašu prātos veidojot kļūdainu sevis uztveri – cilvēks sāk domāt, ka viņu neviens nemīl, viņš ir nepievilcīgs un nekompetents.
Kompleksi piemīt visiem, dažiem tie ir vairāk izteikti, citiem mazāk. Dažos cilvēkos tie var izraisīt pat neirozes.
Kompleksu izpēte un dažādu psihologu skatījums
Kārls Jungs: kompleksu veidošanās, arhetipi
Jēdzienu „komplekss” ieviesa Kārls Jungs, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs, kas to aprakstīja kā mezglu, asociāciju sapinumu zemapziņā. Junga psiholoģiju reizēm dēvē par kompleksu psiholoģiju. Junga uztverē komplekss nebija sarežģījums vai barjera, viņš runāja par to, ka komplekss ir emocionāli piesātināts, emocionāli nozīmīgs, tam ir emocionāls lādiņš. Saskaņā ar Junga teoriju, kompleksu izveides pamatā var būt traumatiskā pieredze, var arī nebūt. Taču jebkura kompleksa sakne ir „magnēts”, kas sasaista domu tēlus un idejas kopumā. Šis magnēts ir t.s. arhetips.
Arhetips ir zināma uztveres forma, domāšanas , pārdzīvojuma forma, kas ir izveidojusies ļoti tālā senatnē, cilvēces pirmsākumos. Tādēļ šīs formas ir kopējas visiem cilvēkiem, visai cilvēcei, viņš to sauc par kolektīvo zemapziņu. Mūsdienu izpratnē mēs varam lietot terminu „stereotips”, tie ir priekšstatu, uztveres, pārdzīvojumu stereotipi, kas veidojušies cilvēkiem desmitiem tūkstošiem reižu sastopoties ar vienām un tām pašām parādībām: attiecības starp cilvēkiem, dzīvība un nāve, dzimšana un nāve, priekšstats par četrām debespusēm, par augšu un leju, par dienu un nakti, par tumšo un gaišu. Jungs pilnībā noraida pieņēmumu, ka cilvēks piedzimst kā „baltā lapa”, un viss, kas ir cilvēkā, iegūts tikai viņa dzīves laikā. Jungs saka, ka cilvēks jau piedzimst ar ļoti sarežģītu psihes struktūru, ko veido arhetipi. Tas ir pamats tālākai psihes attīstībai.
Saskaņā ar Junga teoriju, arhetipi sakņojas cilvēka kolektīvajā bezapziņā, un tiecas līdz personiskai bezapziņai, tās psihes daļai, kas rodas mūsu personiskās pieredzes rezultātā un tātad ir ļoti individuāla, tādēļ katram no mums var būt savi kompleksi. Jungs māca, ka lai saprastu cilvēku, noskaidrotu kaut ko par viņa personību, mums jāmēģina izprast viņa vadošie kompleksi. Pierādījumu kompleksiem viņš rada, izmantojot vārdu asociāciju testus – pārbaudāmajam bija nedomājot jāpasaka pirmais, kas ienāca prātā, izdzirdot kādu vārdu, bez tam, tika novērotas arī neverbālās pazīmes – šaubas, emocijas utt. Tie vārdi, kas saistīti ar kādu no cilvēka kompleksiem, izsauca arī attiecīgo reakciju.
…
