Cilvēka skeleta uzbūve un tā īpatnības dažādos vecumos

Cilvēka skeletu kā vienotu veselumu veido visi kauli, kuri savā starpā savienojas, pateicoties audiem. Kaulu savienojumi iedalās divās grupās: nepārtrauktie jeb sinartrozes (synarthrosis) un pārtrauktie jeb diartrozes (diarthrosis) (Kalbergs, 1971). Sinartroze ir kaulu savienojumu veids, kurā sprauga starp abiem kauliem nav sastopama, jo aizpildīta ar audiem. Nepārtrauktos kaulu savienojumus iedala trīs apakšgrupās: kaulu savienojumu ar saistaudiem (junctura fibrosa), kas iedalās saitēs (ligamenta), plēvēs (membrana) un šuvēs (suturae), kaulu savienojumi ar skrimšļaudiem (junctura cartilaginea), kam raksturīgākā pazīme ir izturība, kura kombinējas ar ievērojamu elastības pakāpi, un kaulu savienojumi ar kaulaudiem (synostosis), kas izceļas ar vislielāko izturību, taču elastības līmenis ir zems. Diartrozes no nepārtrauktajiem kaulu savienojumiem veidojas embrionālās attīstības gaitā (Kalbergs, 1971). Sarežģītākais un kustīgākais kaulu savienojums ir locītava (articulatio). Sastāvdaļas, kuras atrodamas katrā locītavā ir: locītavas virsma (facies articulares), kura ir galvenais locītavas elements, jo nosaka tās kustību raksturu, locītavas somiņa (capsula articularis), kuras galvenais uzdevums ir savienot kaulus, un tajā atrodas šķidrums – sinovijs, kurš samazina berzi locītavā, jo samitrina tās virsmu, un locītavas dobums (cavum articulare). Locītavas iedalās divās lielās grupās: vienkāršas (articulatio simplex), kuras veidojas no diviem kauliem, un saliktas (articulatio composita), kurās vienu locītavas virsmu veido vairāki kauli, piemēram, pēdas locītava (articulatio pedis) (Kalbergs, 1971).

Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.