EPK pieprasa, lai valsts likumi ietvertu nosacījumus, kas ļauj ārzemniekiem, kuri likumīgi un pastāvīgi dzīvo teritorijā, naturalizēties. EPK papildus ierobežo uzturēšanās prasības līdz maksimums 10 gadiem, pirms personai ir tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu. Konvencija arī iedrošina valstis izmantot paātrinātās naturalizācijas procedūras bezvalstniekiem un atzītajiem bēgļiem.
EPK mudina valstis piešķirt savu pilsoņu adoptētajiem bērniem pilsonību, tāpat nosakot, ka pilsonība piešķirama bērniem, kuru vienam no vecākiem šo bērnu dzimšanas laikā ir šīs Līgumslēdzējas valsts pilsonība, kā arī tās teritorijā atrastajiem atradeņiem, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieki.
EPK velta veselu nodaļu valstu pēctecībai un pilsonībai, izceļot četrus galvenos principus: personas patiesā un efektīvā saikne ar valsti; personas pastāvīgā dzīvesvieta valstu pēctecības laikā; pašas personas griba; un personas teritoriālā izcelsme. Papildus tam, EPK nosaka, ka priekšteces valsts pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas teritorijā, pār kuru suverenitāte ir pārgājusi pēctecei valstij, un kuri nav ieguvuši tās pilsonību, ir tiesības palikt šajā valstī un tiem ir tādas pašas sociālās un ekonomiskās tiesības kā pēcteces valsts pilsoņiem. Konvencijā par izvairīšanos no bezvalstniecības gadījumiem saistībā ar valsts pēctecību izstrādāti īpaši pierādīšanas noteikumi (8.pants) attiecībā uz pilsonību valsts pēctecības gadījumos: „Valsts pēctece nedrīkst uzstāt uz savām standarta pierādījumu prasībām, kas nepieciešamas pilsonības piešķiršanai, gadījumos, kad personas ir vai varētu kļūt par bezvalstniekiem valsts pēctecības situācijā un kad nav saprātīgi šīm personām prasīt izpildīt standarta prasības. Valsts pēctece nedrīkst prasīt pierādījumus par citas valsts pilsonības nesaņemšanu pirms tās pilsonības piešķiršanas tām personām, kuras bija pastāvīgie iedzīvotāji tās teritorijā valsts pēctecības laikā vai arī kļūtu bezvalstnieki valsts pēctecības rezultātā.”
…