Cilvēktiesības ir neatņemama mūsu dzīves daļa un bez tām mēs nevarētu eksistēt. Cilvēktiesības ir galvenās morālās garantijas, kas neatņemami pieder cilvēkiem visās valstīs un kultūrās. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvē, teikt to, ko domājam un sagaidīt, ka citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu. Tieši tādēļ cilvēktiesības parasti tiek nostiprinātas konstitūcijā – dokumentā, kuram ir augstākais juridiskais spēks un katra cilvēka pienākums ir to ievērot.
Cilvēktiesību nozīme visos laikos ir bijusi samērā liela un to aktualitāte mūsdienās arvien pieaug. Viens no tiesību elementiem, kuri nodrošina to, ka sabiedrībā eksistē demokrātija un cieņa pret cilvēku kā vērtību ir cilvēktiesības, kas pēc savas būtības “regulē attiecības starp indivīdu un valsti”. Latvijā un pasaulē ir izveidoti neskaitāmi mehanismi cilvēktiesību aizsargāšanai. Tagad arī Satversmes tiesā var iesniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpšanu. Katrā valstī viens no galvenajiem uzdevumiem ir cilvēktiesību nodrošināšana un to realizācija reālajā dzīvē.
Darba autore izvēlējās šo tēmu, ka uzskata, ka katram cilvēkam ir jāzina viņa galvenās tiesības un pamatbrīvības. Darba autore vēlējās uzzināt galvenos cilvēktiesību avotus, kuri palīdzēja izcelt cilvēktiesību nozīmi. Tāpat darba autore vēlējās pārzināt galvenās cilvēktiesības, kurām jau kopš seniem laikiem bija ļoti liela nozīme un kuras ir cilvēku savsarpējo attiecību un eksistences pamatā.
Darba autores studiju darba mērķis: Atspoguļot cilvēktiesību avotus, cilvēktiesību būtību un galvenās cilvēktiesības un pamatbrīvības.
Lai īstenotu mērķi, darba autorei bija jāveic šādi uzdevumi:
1.Raksturot cilvēktiesību avotus;
2.Raksturot cilvēktiesību būtību un nozīmi;
3.Raksturot galvenās cilvēktiesības un pamatbrīvības;
Uzdevumu veikšanai darba autore izmantoja šādas metodes:
1.Sameklēt informāciju par cilvēktiesību avotiem, cilvēktiesību būtību un galvenajām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām;
2.Analizēt iegūto informāciju
Studiju darba tapšanā tika izmantota informācija gan no grāmatām, gan no interneta, jo informācijas par cilvēktiesībām ir diezgan daudz, jo pašlaik tā ir ļoti aktuāla tēma.
1945. gadā Amerikas valstis pauda savu vēlmi izveidot reģionālu sistēmu indivīda tiesību nodrošināšanai un nolēma izstrādāt cilvēka tiesību un pienakumu deklarāciju un konvenciju. Amerikas Cilvēka tiesību deklarācija tika pieņemta 1948. gada 2. maijā.
Vienlaicīgi ar deklarācijas pieņemšanu tika lemts par statūtu pieņemšanu un Amerikas republiku savienības transformēšanu par Amerikas valstu organizāciju (AVO).
1948. gada Statūtos bija ļoti maz atsauču par cilvēktiesībām. Starp nozīmīgākajām bija „ Amerikas valstis deklarē indivīda pamattiesības neatkarīgi no rases, tautības vai dzimuma”. Lai gan Statūtos cilvēktiesības netik definētas, tajā pašā diplomātiskāja konferencē pieņemta Amerikas Cilvēka tiesību deklarācija ieviesa zināmu līdzsvaru.
Amerikas Cilvēka tiesību deklarācijā uzskaitītas 27 cilvēktiesības un 10 pienakumi. Minētas gan pilsoniskās un politiskās, gan socialās,ekonomiskās un kultūras tiesības: tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību; tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā; tiesības uz dzīvesvietas izvēli un pārvietošanās brīvību; tiesības uz taisnīgu tiesu,aizsardzību no patvaļīga apcietinājuma; tiesības uz pilsonību un patvērumu vajāšanas gadījumā; tiesības uz īpašumu, privāto dzīvi, veselību, izglītību, kultūras dzīvi, darbu un atpūtu, kā arī socialo aizsardzību. Pienākumu uzskaitījums šajā deklarācijā, kas tika pieņemts kā dokuments bez juridiska saistoša spēka, ietver pienākumus pret sabiedrību, pienākumus starp bērniem un vecākiem, pienākumus piedalīties vēlēšanās, ietvērot likumus, kalpot sabiedrībai un nācijai, maksāt nodokļus un strādāt, izvairīties no politiskām aktivitātēm ārvalstīs.…
