Latvijas valsts vēsturiskā attīstība ir sevī ietvērusi arī cilvēktiesību attīstību un cilvēktiesības ir konstitucionāli nodrošinātas, proti, ietvertas valsts pamatlikumā Satversmē. Par cik Latvija ilgus gadus ir bijusi pakļauta padomju tiesībām, tad atguvusi neatkarību no PSRS un tiesības tika veidotas neatkarīgi, balstoties uz demokrātijas principiem, svarīga nozīme bija cilvēktiesību nodrosināšana valsts pamatlikumā, tad sekoja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā –ES), kur tiesībās galvenais vadmotīvs ir cilvēktiesību nodrošinājums un šo tiesību ievērošana, kā arī aizsardzība. Cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir Eiropas Savienības pamatvērtības. Tās ir ierakstītas dibināšanas līgumā un pastiprinātas ar Pamattiesību hartas pieņemšanu. Cilvēktiesību ievērošana ir viena no prasībām tām valstīm, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, un priekšnosacījums valstīm, kuras ar to ir noslēgušas tirdzniecības un citus nolīgumus. Jau 1990. gada 4. maijā, kad Latvija de iure vēl nebija neatkarīga un nebija arī ANO dalībvalsts, tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas toreizējā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma arī Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautiskajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumos, tādējādi pievienojoties 51 starptautiskam dokumentam cilvēktiesību jautājumos. 1995. gadā Latvijas valdība pieņēma Nacionālo cilvēktiesību aizsardzības programmu, kuru īstenojot tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Tāpat kā citām valstīm, kas ir pievienojušās deklarācijām un konvencijām cilvēktiesību jomā, arī Latvijai ir pienākums regulāri iesniegt nacionālos ziņojumus par cilvēktiesību ievērošanu. Latvija, īpaši pagājušā gadsimta 90. gados, ir saņēmusi politiskus pārmetumus par cilvēktiesību neievērošanu: jo aktīvi pārmetumi izskanējuši no Krievijas puses, kas izcēlusi cilvēktiesību jautājuma politisko raksturu.
Latvijas Satversme atzīst cilvēktiesību aizsardzību kā vienu no valsts pamatpienākumiem un nosaka, kādā veidā šis pienākums tiks realizēts.
…
