Civiltiesību jēdziens.Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm. Tiek uzskatīts, ka tiesību nozare ir savs, tikai šai nozarei specifisks regulēšanas priekšmets un metode.
Civiltiesības, tāpat kā tiesības kopumā, pieskaitāmas pie sociālajām jeb humanitārajām zinātnēm.
Civiltiesību zinātne gan nepēta sociālās dzīves faktus un parādības, bet gan noteikumus, pēc kuriem norit cilvēku dzīve sabiedrībā.
Tāpat civiltiesību zinātne ir mācība par spēkā esošām normām, kas regulē pareizu uzvešanos starp personām.
Lai atklātu civiltiesību būtību, vispirms jau būtu jānoskaidro šī termina izcelšanās vēsture.
Civiltiesības Romas valsts laikā.
Termina “civiltiesības” vēsture saistīta ar Seno Romu.
Romieðu tiesībās termins “ius civile” nozīmēja Romas pilsoņa tiesības. (civilis no latīņu valodas pilsoņu-, pilsoņa-)
Romiešu tiesībās termins “ius civile” no sākuma ietvēra sevī pilsonim piemītošās tiesības, kas saistījās arī ar publisko sfēru t. i. vēlēšanu tiesības utml., taču liela daļa saistījās arī ar privāto sfēru, t.i., mantiskajām tiesībām.
Romiešiem bija ļoti rūpīgi izstrādāta pozitīvo tiesību sistēma. Bet šī tiesību sistēma (ius civils) attiecās tikai uz pašiem romiešiem. Nākot sakaros ar citām tautām dažādās pasaules malās, romiešu juristi novēroja, ka zināmi tiesību principi ir kopēji visām tautām. Romieši savas attiecības ar citām tautām un to pārstāvjiem tad arī kārtoja saskaņā ar šīm tiesībām, kuras sauca par tautas tiesībām (ius gentium). Šīs pēdējās tiesības atzina par tādām, ko diktē visu tautu saprāts. Romas jurists Gaius ir norādījis, ka katrai tautai ir darīšana ar divējādām tiesību normām: vienas ir pašas šīs tautas nodibinātas un raksturīgas šīs tautas īpatnībām; otras vienlīdz atzīst visas tautas, jo tās pamatojas uz cilvēku dabisko sapratu. Romas jurists Paulus atšķirību starp pozitīvām un dabiskām tiesībām saskata abu šo tiesību mērķos. Paulus uzskata, ka pozitīvās tiesības ir lietderīgas, bet dabiskās — taisnības normas
Saistībā ar minēto publisko un privāto sfēru, jāmin, ka LR tiesību sistēma pašlaik tiek pieskaitīta pie t.s. jauktās tiesību sistēmas.
Kaut arī tiesību normu teksta līmenī LR tiesību sistēma iekļaujas kontinentālās Eiropas jeb romāņu – ģermāņu tiesību lokā, tomēr šīs normas joprojām bieži tiek lietotas pēc padomju metodoloģijas.
Iedalījums publiskajās un privātajās tiesībās. Šajā sakarā jāmin Romas jurista Ulpiāna dotais klasiskais tiesību iedalījums:
Tiesības dalās atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētā gadījumā pret sabiedrību kā vienu veselu organismu.
Šis iedalījums ir:
1)publiskās tiesības.
2)Privātās tiesības.
(1)Publiskajās tiesībās viena atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa. (krimināltiesības, finansu tiesības, konstitucionālās tiesības, visas procesuālās tiesības utt).
(2)Privātās tiesībās viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts. (civiltiesības, tirdzniecības tiesības, starptautiskās privātās tiesības).
Civiltiesību vēsturiskās attīstība Eiropā pēc Romas valsts sabrukuma.
Romiešu tiesību recepcija Eiropā.
Bija pagājuši vairāki gadsimti pēc senās Romas valsts sabrukuma, kad Eiropas valstīs sākās romiešu tiesību recepcija. Termins recepcija cēlies no latīņu valodas vārda “receptio”, kas nozīmē aizgūšana vai pārņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana. Tiesību recepcija ir viena no izplatītākām tiesiskās dzīves parādībām.
Kad ap X-XI gs. Rietumeiropā uzplauka tirdzniecība, amatniecība, attīstījās lauksaimnieciskā ražošana un garīgā kultūra, radās vajadzība pēc pilnīgākām tiesībām. Par tādām izrādījās senās romiešu tiesības, kuras saka studēt universitātēs un pakāpeniski ieviest dzīvē.
Viduslaiku valstis, sākot ar XI gs., pārņēma pilnīgi vai daļēji galvenokārt romiešu civiltiesības un lietoja tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības.
Senās romiešu tiesības bija nesalīdzināmi pārākas par partikulārajām feodālajām tiesībām, bieži vien nerakstītām. Romiešu tiesības bija rakstītas, tātad ērti piemērojamās kā tiesās, tā ekonomiskajā dzīvē; uz to pamata varēja ērti nokārtot sarežģītas tiesiskas problēmas. Taču jaunajos apstākļos visas senās normas bez speciālistu paskaidrojumiem piemērot nevarēja. Tāpēc pie šī darba ķērās studētie juristi.…
