Secinājumi
Senās Indijas kultūrā dabisko tiesību apkopojums ir kā normatīvs akts, kurā ietverti Dieva norādījumi(principi) par likumu nozīmi un to ievērošanu. To varētu pielīdzināt piemēram, 1991. gada 10. decembrī Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kas balstīts uz LR Satversmi un kurā ievērotas starptautisko normatīvo aktu, to vidū Eiropas drošības un sabiedrības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Vīnes tikšanās Nobeiguma dokumenta nostādnes. Likumā pasludināts, ka cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība un ka valsts pienākums ir to aizsargāt.
Savukārt Antīkās kultūras pārstāvis Aristotelis par dabiskajām tiesībām runā kā
par taisnīgumu, taisnību un kā pareizo samēru nosakot tikumu. Piekrītu šim apgalvojumam, ka taisnīgums ir kaut kas pārāks par likumu, jo likumā var būt robi un jebkurā gadījumā tiesnesim ir jāspriež tiesa balstoties uz likuma normām, principiem un personīgo pārliecību jāsasniedz taisnīgu rezultātu.
No Akvīnas Toma dabiskās tiesības koncepcijas izriet, ka dabiskās tiesības ir dieva likumi, kuri apkopoti reliģiskos tekstos, piemēram, Bībelē. Katrs cilvēks pat nelasot reliģiskos tekstus zin kas ir labais un ļaunais. Likumi, kurus izdod valsts ir balstīti uz dieva likumiem, taču mūsdienās dažkārt likums nav taisnīgs, tas nenes labu sabiedrībai, bet apgrūtina to un tiek izdots valdošās elites interešu labad.
Jaunlaiku klasiskās dabiskās tiesības koncepcijas pārstāvis H. Grocijs norāda, ka dabiskās tiesības ir radušās nevis no Dieva, bet no cilvēku dabas un kopā ar cilvēka dabai piemītošo kvalitāti saprātīgumu rodas tiesība – taisnīga rīcība. Šim apgalvojumam varētu piekrist, ja uzskatītu, ka dievs nav pastāvējis un visi reliģiskie teksti ir cilvēku radīti un tie principi izriet no cilvēka dabas, viņa rīcības. Cilvēki saprata, ka nedrīkst nogalināt, jāciena otrs utt. un nostiprināja to likuma normu veidā.
Katram uzskatam var piekrist un visu teoriju pamatā ir taisnīguma ideja.
…
