Dantes Aligjēri "Dievišķā komēdija" - toreiz un tagad

Dante ir lielākais viduslaiku beigu posma dzejnieks un jaunā kultūras laikmeta – renesances iezvanītājs Eiropas literatūrā.
Dantes divi darbi, kas pārdzīvojuši gadsimtus, - „Jaunā dzīve” („Vita nuova”) un „Dievišķā komēdija” – pastāv kā vērtība mūsdienu kultūrā, kaut gan daļa patiesības ir Voltēra kādreiz teiktajos ironiskajos vārdos: „Dante ir tas, ko visi slavē un reti kāds lasa.” Bet vai Danti vien?
Dantem ir bijušas plašas, visaptverošas zināšanas antīkajā un sava laika kristīgās pasaules kultūrā un zinātnē. Viņš ir iesaistījies arī politiskajās cīņās, tāpēc viņam bijis jāatstāj dzimtā Florence un ilgus gadus nācies ēst rūgto trimdas maizi.
Savu dvēseles biogrāfiju Dante ir ietvēris abās jau minētajās grāmatās.
Dante visu mūžu ir mīlējis agri mirušo skaisto florencieti Beatriči. Savā mīlestībā viņš nonācis līdz dievināšanai un pielūgsmei, dzejnieka apziņā viņa dzīvo kā sapnis, kā ilgas. Šai mīlestībai arī veltītas „Jaunās dzīves” tercīnas (trīsrindu panti).
„Dievišķo komēdiju” Dante rakstījis apmēram desmit gadus pēc Beatričes nāves mūža otrajā pusē. Dzejnieks pats to nosaucis par komēdiju (pēc viduslaiku paraduma par komēdiju mēdza saukt tādus darbus, kuru sākums ir bēdīgs, bet beigas laimīgas). Epitetu „dievišķā” šim darbam pielikuši vēlāko laiku lasītāji, tādējādi cildinādami sacerējuma nozīmību un lielumu.…