Darba aizsardzībai ir būtiska loma darbinieku labsajūtas un labklājības darba vietās nodrošināšanā, jo pareizi un efektīvi veidota darba aizsardzības sistēma gan valsts, gan uzņēmumu līmenī nodrošina darbiniekiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Viens no Starptautiskās darba organizācijas vēsturiskajiem uzdevumiem ir bijis darbinieku aizsardzība no darbā iegūtajām traumām un slimībām. Darbs nenozīmē slimības un ievainojumus, arī resursu nepietiekamība nav attaisnojums nevērībai pret darbinieku veselību un drošību.
Nepietiekoša apmācība ir viens no būtiskākiem iemesliem nelaimes gadījumiem darbā. Ļoti bieži darba devēji neparedz finanšu līdzekļus ne darba aizsardzības speciālistu apmācībai, ne nodarbināto apmācībai, it īpaši jaunpieņemtajiem nodarbinātajiem.
Darba aizsardzības sistēma balstās uz darba devēju un darbinieku abpusēju ieinteresētību darba drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanā. Tikai atbildīga abu pušu iesaiste var samazināt nelaimes gadījumus darbā, arodslimības un slimību izraisītus darba kavējumus. Tādējādi samazinās ar to saistītās izmaksas gan no valsts budžeta, gan no darba devēju puses. Darba devēju un darbinieku ciešākas sadarbības rezultātā paaugstinās darbinieku informētība un izpratne par dažādu pasākumu nepieciešamību un lietderīgumu.
Galvenais darba aizsardzībā ir tas, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas iespējas strādāt piemērotu un atbilstošu darbu brīvos, taisnīgos, drošos un cilvēka godu neaizskarošos apstākļos. Atbilstošs darbs ir drošs darbs, bet drošs darbs ir pozitīvs produktivitātes un ekonomiskās attīstības rādītājs.
Darba aizsardzība ir nodarbinātā drošība un veselība darbā. Darba drošības un darba aizsardzības jautājumi iegūst arvien lielāku nozīmi, jo darbā darbinieks pavada lielu daļu no sava mūža. Svarīgi ir pareizi novērtēt un maksimāli novērst darba apstākļu un vides kaitīgumu cilvēka veselībai un labsajūtai.
Darba aizsardzības galvenais uzdevums ir noteikt tiesisko pamatu sociālo, ekonomisko, tehnisko, ārstnieciski profilaktisko un organizatorisko pasākumu realizēšanai, kā arī nodrošināt normatīvajos aktos definēto prasību ieviešanu. Tas spēj nodrošināt darba vides atveseļošanu, darba drošību, nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaita samazināšanu, kā arī no darba attiecībām izrietošo sociālo garantiju stabilas sistēmas darbību.1
Uzņēmējdarbība ir viena no saimnieciskās dzīves izpausmēm, kuras tiesiskā regulēšana prasa īpašu pieeju. Tiesiskā regulēšana parasti notiek ar specializētu likumdošanas normu palīdzību. Uzņēmējdarbības tiesiskā vide ir daudzveidīga un plaša, tāpēc jo svarīga ir kompetence, izpratne un pareiza likumdošanas normu tulkošana. Tām jābūt precīzām, viennozīmīgām un nepārprotamām.…
