Darba alga ir samaksa par darba pakalpojumu, par noteiktu tā rezultātu. Tā ir samaksa par cilvēka spēju, prasmju un iemaņu izmantošanu noteiktā laika periodā. Saskaņā ar Darba likumu “darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu” (8). Teorijā ir atrodami dažādi darba algas raksturojumi.
Praksē varam redzēt, ka darba algas lielums ir atšķirīgs dažādās valstīs, reģionos, dažādiem darba veidiem, kā arī dažādiem cilvēkiem. Darba algas likmju atšķirības rodas tāpēc, ka dažādi darba veidi prasa dažādu kvalifikāciju, izglītības līmeni, pieredzi, atbildību un riska pakāpi.
Uzņēmējam ir jāsaprot, ka, maksājot lielāku algu, var palielināties firmas peļņa. Tam pamatā ir trīs iemesli. Algas ietekmē darbaspēka kvalitāti, darba apjomu un personāla mainību.
Ja samazinās pieprasījums pēc strādājošajiem un firma samazina algu, tad tā riskē zaudēt labākos strādniekus, kas atradīs citu darbu par augstāku algu. Tādā veidā var tikai samazināties darbaspēka kvalitāte.
Ir pašsaprotami, ka strādniekam neatmaksātos vairāk pūlēties, ja visas firmas maksātu vienādas algas; tad darba zaudēšanas gadījumā strādnieks varētu atrast tādu pašu darbu par tādu pašu samaksu. Attiecīgi augstākas algas var stimulēt darbiniekus strādāt efektīvāk.
Zemas algas, ja netiek sniegti papildu sociālie labumi, ietekmē arī personāla mainību. Jo zemākas ir algas, jo lielāka ir iespējamība, ka darbinieks meklēs citu darbu. Tā kā jaunu darbinieku pieņemšana darbā un apmācība ir saistīta ar izdevumiem, uzņēmumi cenšas samazināt personāla mainību; to var panākt, maksājot augstākas algas, kas darbiniekiem ir ļoti spēcīgs motivējošs iemesls.…
