Summētais darba laiks.
Darba devējs var noteikt summēto darba laiku, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajai darbinieku kategorijai noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, piemēram, ražojošos uzņēmumos, pakalpojumus un dažādos palīdzību sniedzošos uzņēmumos ir nepieciešamība pēc cita darbinieku nodarbināšanas laika, – atbilstoši summētam darba laikam. Jāatzīmē, ka parasti šajos uzņēmumos ne visi tā darbinieki tiek pakļauti summētam darba laikam, bet gan tikai tie, kuriem nav iespējams ievērot normālo dienas vai nedēļas darba laiku. Piemēram, nepamatoti būtu pakļaut summētam darba laikam uzņēmuma grāmatvedi, personāla inspektoru, juristu vai citus administratīvā darba veicējus, jo šīs darbinieku kategorijas ir iespējams nodarbināt atbilstoši normālajam darba laikam. 19
Ja uzņēmumā pastāv dalītā darbinieku nodarbināšana, tad darba devēja pienākums būtu darba kārtības noteikumos noteikt: kuras profesijas (amata) darbinieki pakļauti normālajam darba laikam un, kuri – summētam darba laikam.
Praksē summēto darba laiku plaši izmanto arī automobiļu, autobusu un taksometru vadītājiem, apsardzes dežurantiem, katlumāju operatoriem, kā arī darbiniekiem, kuru darba saistīts ar biežiem komandējumiem (darba) braucieniem, arī dažādu mehānismu, iekārtu remonta strādniekiem, kas veic iepriekš neparedzētus un steidzamus remonta darbus u.c. 20
Pirms summētā darba laika organizācijas ieviešanas darba devējam jākonsultējas ar darbinieku pārstāvjiem (DL 140.p.1.d.). Darbinieku pārstāvji ir arodbiedrība un darbinieku pilnvarotie pārstāvji. Likumā nav noteikts, ka, ja uzņēmumā nav darbinieku pārstāvju, darba devēja pienākums būtu konsultēties ar pašiem darbiniekiem. Līdz ar to gadījumos, kad uzņēmumā nav izvirzīti darbinieku pārstāvji, summētā darba laika noteikšana paliek darba devēja ziņā.
Summētais darba laiks kā darba laika organizācijas veids DL ir diezgan vāji reglamentēts. Darba devēji pie šādas darba laika organizācijas var neievērot likumā noteikto diennakts atpūtas režīmu un mēnesi iepriekš nepaziņot darbiniekam precīzi darba laika grafiku kā tas ir noteikts maiņu darba organizācijas gadījumā.
Summētais darba laiks pēc savas būtības raksturojas ar haotiski un bieži vien nepietiekami savlaicīgi nezināmu darba laika sākumu un beigām, atšķirīgu dienas un nedēļas nostrādāto stundu skaitu.21 Ja ir noteikts summētais darba laiks, darbinieka darba dienas ilgumu nosaka darba devējs (piemēram, darba grafikā), un tas var atšķirties atsevišķās nedēļas dienās.
DL 140. p. 2.d. reglamentē to, ka summētais darba laiks nedrīkst pārsniegt 56 stundas nedēļā un 160 stundas četru nedēļu periodā, ja vien darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts citādi. Tomēr praksē šo normu ir grūti piemērot tāpēc, ka darba laiks − nostrādātās dienas (stundas)− darba devējam ir jāuzskaita katru mēnesi un mēneša norma var nesakrist ar 168 stundām, jo darba laika mēneša norma var mainīties diezgan plašā diapazonā. Tāpat arī nopelnītā darba samaksa darbiniekam ir jāaprēķina un jāizmaksā katru mēnesi.
…
