Ekonomiskā algas nozīme – nodrošināt cilvēka dzīvotspēju. Tās dēļ cilvēks izīrē savus pakalpojumus. Šo pakalpojumu kopums reizē ar citiem ražošanas faktoriem sabiedrībā rada produktu, kas ir paredzēts sadalei. Viena šī produkta daļa tiek izmantota ražošanas attīstībai, otra tiek nodota sabiedrības locekļu lietošanā, veidojot to ienākumus. Pie kam ienākumu radīšanas process notiek it kā divos līmeņos: darbinieku kā tiešo ražošanas dalībnieku līmenī un ģimenes līmenī kur gala rezultātā nonāk visi ienākumi atkarībā no ģimenes lieluma un to locekļu dažādu veidu ienākumiem, piemēram, ienākumi no zemes, kapitāla, darba un sociālās izmaksas. Kā tiek noteikts katra darbinieka darba algas lielums atkarībā no būtiskām darba kvalitātes, sarežģītības un kvalifikācijas atšķirībām?
Kopējais darba algas līmenis valstī ir atkarīgs no sabiedrības darbaspējas attīstības līmeņa: tehnoloģijām, darbaspējām, darba organizācijas un tamlīdzīgi. Tieši tā vidējās darba algas likmes salīdzināšana ASV un Rietumeiropā apstiprina šo sakarību.
Vai eksistē darba algas izmēru robežas? Atbildi uz šo jautājumu var izteikt nosakot dažādas pieejas šim jautājumam. Piemēram, “izdzīvošanas līdzekļu minimuma’” koncepcija, kuru aizsākuši D. Rikardo un T. Maļtusa, darba algu uzskata kā fiziski nepieciešamu izdzīvošanas līdzekļu minimumu. Patiesībā cilvēces civilizācijai proporcionāli attīstās arī tā sabiedrības bagātības daļa, kura tiek tērēta darbinieku darba apmaksai.
Marksistiskā teorija darba algu pēta kā produkta – darbaspēka (spējas strādāt) cenu naudas izteiksmē un nosaka to kā izdzīvošanas līdzekļu, kas nepieciešami darbaspēka uzturēšanai, cenu. Vai tas nozīmē ka tiek vilktas paralēles starp darba algu un fizioloģiski nepieciešamo izdzīvošanas līdzekļu minimumu? Darbaspēka vērtību nedrīkst būt pielīdzināts šim minimumam, bet gan ietver ekonomiskas, sociālas, kultūras radītas vajadzības, kurās formējas strādnieku kārta. Tajā pašā laikā darbaspēka vērtības (cenas) zemākās robežas noteikšana un uzņēmēja centienus tuvināt darba algu šai robežai diez vai ir likumīgi simtiem Rietumu valstīs. Kā pierāda šo valstu pieredze, darba tirgū reālo darba algas vidējo līmeni nosaka daudz augstākā līmenī nekā fizioloģisko izdzīvošanas līdzekļu minimumu. Galu galā darba tirgus dažādām darbinieku kategorijām nosaka diferencētu darba algu.
…
