Darba tiesības mūsdienu izpratnē sāka veidoties XIX gs. sākumā, taču darba attiecības kā tādas pastāvēja jau ilgi pirms tam. Latvijā līdz pat Pirmajam pasaules karam šo tiesību nozari sauca par kalpošanas vai dienesta līgumiem. Mūsdienīgais šīs tiesību nozares apzīmējums – darba tiesības - zinātniskos darbos parādās gadsimta beigās.1
XIX gs. Eiropā pieauga sociālās problēmas un šī iemesla dēļ tika paplašināta tiesību ideja, ietverot tajā ikvienas personas sociālo un ekonomisko vajadzību aizsardzību. Jaunajā tiesību izpratnē ietilpa arī darba attiecību un tirgus regulējums. Strādnieki tika aizsargāti no nežēlīgas ekspluatācijas un īpašnieku dominējošās varas.
‘’Darbinieks strādā pie darba devēja un ir atkarīgs no darba devēja. Darbinieka atkarība no darba devēja izpaužas kā: 1) kā personiska atkarība un 2) kā ekonomiskā atkarība. Personiskā atkarība izpaužas tādējādi, ka darbiniekam sava saistība jāizpilda personiski un viņam jāseko darba devēja norādījumiem par saistības izpildījuma veidu, laiku un vietu. Ekonomiskā atkarība saistīta ar to, ka darba samaksa ir nepieciešama darbinieka iztikai. Darba devējs, izmantojot savu dominējošo stāvokli, parasti cenšas iegūt no darbinieka maksimāli daudz, pretī dodot iespējami maz. Darba attiecību vēsturiskā attīstība ir pierādījusi, ka darba devējiem ne visai rūp darbinieka labklājība, ja nav speciālu tiesību normu darbinieka materiālo un sociālo vajadzību, kā arī veselības aizsardzībai. Tāpēc darba tiesiskās attiecības ir viena no jomām, kuras nedrīkst tikt atstātas tikai un vienīgi brīvā tirgus mehānismu varā. Darba tiesību pamatuzdevums ir aizsargāt darbinieku no iespējamām nelabvēlīgām sekām, ko izraisa atkarība no darba devēja.’’ 2
Šajā darbā aplūkošu vienu no svarīgākajiem darba tiesību institūta jautājumiem – darba tiesību pamatprincipus, to regulējumu gan Latvijas Republikas, gan arī Eiropas Savienības tiesību aktos.…