Dāvinājuma līgums. Dāvinājuma būtība un veidi

Dāvinājuma jēdziens pasaules tiesību vēsturē ir sastopams jau ļoti sen.
Voldemāra Kalniņa grāmata „Romiešu civiltiesību pamati” ir norādīts, ka jau Senajā Romā, 12. gadsimta beigās, franku impērijā Merovingu laikā karaļi zemi vienkārši izdāļāja saviem sekotājiem. Šie dāvinājumi gan nebija uztverami mūsdienu izpratnē, jo apdāvinātie nekļuva par savu dāvanu pilntiesīgiem īpašniekiem. Šo dāvinājumu arī nevarēja pārdot, jo tas tika saistīts ar uzticību un pēc lietotāja nāves tam bija jāatgriežas atpakaļ valsts pārziņā. Tikai vēlāk Senajā Romā tika ieviests tāds dāvinājuma veids, kādu to saprot arī mūsdienās. „Romiešu tiesībās dāvinājuma līgums varēja izpausties: a) dāvinājuma priekšmeta tiešā nodošanā apdāvinātajam un viņā pateicīgā pieņemšanā, b) apsolījumā maksāt naudas summu vai ko sagādāt apdāvinātajam un apsolījuma pieņemšanā, c) arī darbības veikšanā, servitūta nodibināšanā, parāda atlaišanā, ko apdāvināmais atzinis.”1
Ņemot vērā, ka dāvinājums ir ļoti sens saistību tiesību veids, tā rašanos un mūsdienu izpratni ir ietekmējusi tiesību zinātnes attīstība, pasaules vēsture u.c. kategorijas.
Pašlaik Latvijas Republikas likumdošanā, tiesiskās attiecības, kas rodas no dāvinājuma, regulē Latvijas Civillikuma saistību tiesību daļa.
Dāvinājuma definīcija ir iekļauta Civillikuma 1912.pantā, kurā norādīts, ka tas ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.2
Tātad dāvinājums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, pirmkārt jau ar to, ka tas var izpausties ne tikai lietu vai lietu tiesību atsavināšanā, bet arī citādā labvēlībā pret apdāvināmo, kā arī dāvinājums ir vienīgais bezatlīdzības atsavinājuma līgums un tas saistīts ar īpašu labvēlību un devību attiecībā pret apdāvināmo.…