Daudzas populāras emociju teorijas gandrīz nepievēršas emociju lomai personības attīstībā un to ietekmei uz cilvēka domāšanu un uzvedību. Parasti emociju pētījumi tiek pievērsti tikai kāda konkrēta emocionālo procesu komponenta izpētei. Šajā jautājumā vēl jo projām ir nepieciešama gan teorētiska, gan praktiska izpēte.
Spensers viens no pirmajiem sāk izskatīt emocijas (jūtas) kā mērāmu apziņas daļu. Vundts, turpino šo tradīciju, piedāvā aprakstīt emocionālo apziņas sfēru, vērtējot to pēc trīs kritērijiem: apmierinātība – neapmierinātība, atslābums – saspringums un miers – uzbudinājums. Turpmāk šos kritērijus, emocionālās ekspresijas pētījumos, izmantoja Vudvorts un Šlosbergs.
Emocijas kā organisma uzbudinājums.
Daffi, balstoties uz Spensera un Vundta koncepcijām, uzskata, ka visa uzvedība var tikt izskaidrota ar viena fenomena terminiem – organisma uzbudinājuma, jēdziena, kam ir līdzība ar Vundta kritēriju atslābums – saspringums.
Neironu aktivācija, emocijas un uzvedība.
Sekojot Maurīcija un Meguna dažu retikulārās formācijas funkciju atklājumiem, Lindslijs izvirzīja savu – aktivējošo – emociju un uzvedības teoriju. Daffi izteikto pieņēmumu par organisma uzbudinājumu, viņš aizstāja ar aktivācijas jēdzienu, kuru noteica k;a smadzeņu stumbra retikulārās formācijas neironu uzbudinājumu ar atbilstošām izmaiņām garozas elektroencefalogrāfijas rādītājos.…