Mēs dzīvojam laikā, kad sauciens pēc brīvības un demokrātijas atbalsojas visā pasaulē, un šīs parādības globālie mērogi liek domāt par to, ka demokrātija nav unikāla Rietumu kultūras iezīme, kas nebūtu iespējama arī citur. Taču, neskatoties uz demokrātijas vērtību šķietamo uzvaru, cilvēces vēsture liecina, ka demokrātija pasaulē nav bijusi bieža un ilgstoša parādība. Tas ir saistīts ar to, ka jau pieminētās ilgas pēc brīvības ir dabiskas un tās ir iedzimtas, taču pati demokrātijas prakse ir jāapgūst- viss bija, ir un būs atkarīgs no cilvēku neatlaidības un kopīgās gudrības. Demokrātija var īsti uzplaukt tikai tad, ja par to rūpējas paši pilsoņi, kas savu brīvību gatavi pareizi izmantot, piedaloties savas sabiedrības dzīvē.
Demokrātiju visbiežāk skata politisko režīmu aspektā.1 Varas veidošanas un dalīšanas process, kas ir cieši saistīts ar politisko režīmu kā tādu, vispār ir viens no svarīgākajiem politikas jautājumiem. Politisko režīmu pamatā raksturo tas, pēc kādiem principiem sabiedrībā ir sadalīta vara, ko sabiedrība var un ko nevar, kam pieder vadošā loma- pilsoniskai sabiedrībai vai valstij [5, 32]? Citiem vārdiem sakot, kāda ir demokrātijas attīstības pakāpe attiecīgajā sabiedrībā? Tādējādi demokrātisku režīmu raksturo tas, ka pilsoniskā sabiedrība kontrolē valsti un spēj pašdarbīgi risināt daudzus jautājumus. Šādu skaidrojumu piedāvā, piemēram, M.Ašmanis: „Demokrātija ir politiskais režīms, kurā tauta atzīta par varas avotu, un sabiedrībā ir izveidojusies stipra pilsoniskā sabiedrība, kas pašdarbības ceļā pati nokārto sabiedrības pārvaldīšanas jautājumu lielāko daļu un efektīvi kontrolē valsts varu.” [1, 37]…
