Pēc apvērsuma tika aizliegta partiju darbība, kas arī nonāca pretrunā ar demokrātijas vērtībām, jo netika pieļauta uzskatu brīvība un pulcēšanās brīvība. Savukārt saeimas atlaišana un likumdošanas varas pārņemšana Ministru kabineta rokās vērsās pret Satversmi, kas paredzēja likumdošanas varu saeimai. Ulmaņa režīma laikā tika neievēroti vairāki Satversmes principi, arī Ulmaņa sevis paša iecelšana par valsts prezidentu un ministru prezidenta amata apvienošana nostājās pretrunā pret valsts pamatlikumu. Jaunais režīms gan solīja mainīt konstitūciju, pat nostādīja to par sākotnēji galveno valdības uzdevumu, taču līdz pat valdības pastāvēšanas beigām tā arī netika veiktas solītās izmaiņas.
Nosodāma bija arī ieviestā cenzūra, kas kontrolēja laikrakstu darbību, radio. Kontrolēta tika arī literaūra, aizliedza režīmam neglaimojošus autorus. Sākās „vadoņa kults”, kas centās tautas vidū Ulmani radīt kā tautas tēvu un vadoni. Ar pastāvošo kontroli pār medijiem un literatūru nebija grūti tautā nostiprināt viedokli par Ulmani kā vienotās latvju tautas vadoni. Cenzūras dēļ nebija iespēja paust nepatiku pret režīmu, sabiedrībai autoritārā valdīšanas ideja tika pasniegta kā jauna, labāka ideoloģija. Laikrakstos bija atrodami tikai slavinājumi esošajai varai, kas spēlēja lielu lomu tik liela sabiedrības atbalsta iegūšanai.
…