Dempinga loma un tā nozīme Latvijā

Valsts ekonomiskās politikas neatņemama sastāvdaļa ir ārējā tirdzniecība. Ārējās tirdzniecības politika ir pasākumu kopums, kas vērsts uz valsts ārējās ekonomiskās darbības, sevišķi ārējās tirdzniecības regulēšanu.1 Parasti ārējās tirdzniecības pasākumus izstrādā, ņemot vērā valsts nacionālās ekonomikas un politikas intereses. Tas arī nosaka valsts ārējās tirdzniecības politikas raksturu.
Atkarībā no tā, cik intensīva ir valsts institūciju piedalīšanās ārējās tirdzniecības attiecību regulēšanā, mēdz būt:
 brīvā tirdzniecība (free trade) – dažādu valstu privātpersonu un firmu tirdzniecība savā starpā bez mākslīgiem (valdības noteiktiem) ierobežojumiem. Brīvās tirdzniecības principu ieviešana jau sākuma stadijā saskārās ar valdošo slāņu nevēlēšanos un ”zemāko” neizpratni. Valdības centieni risināt valsts budžeta piepildīšanas problēmas, apliekot ārzemju tirgotājus ar nodokļiem un nodevām, ļoti bieži sakrita ar nacionālo uzņēmēju interesēm, kas nevēlējās konkurēt ar daudz efektīvākiem ražotājiem ārzemēs. Citiem vārdiem sakot, brīvā tirdzniecība, kā arī pilnīgās konkurences mehānisms ir vienkāršots, jeb, pareizāk sakot, abstrakts priekšstats par ārējās tirdzniecības politiku.
 protekcionisms (protectionisms) – pasākumu kopums, ko veic valsts, lai aizsargātu iekšējo tirgu no ārvalstu konkurences. Reālajā dzīvē ārējās tirdzniecības politika zināmā mērā ir protekcionisma politika. Savas galējās izpausmes formā tā kļūst par autarķiju (autarky), kad valstis cenšas ierobežot tikai to preču importu, kuru ražošana pašu valstī nebūs iespējama vai tās būs daudz dārgākas par importa precēm…