Depresija (lat.depressio – nospiestība, nomāktība) – emocionālais stāvoklis, kas izpaužas kā visu praktisko darbību apturēšana un to jēgas zaudējums. Depresijas reakcija ir raksturīga, ja cilvēks ir zaudējis kādu no tuviem cilvēkiem. Tas, ka cilvēkam šajā laikā notiek citu darbību bremzēšana, ir nepieciešams, lai izprastu aizgājušā cilvēka nozīmi viņa dzīvē. Psihiatrijā dažu slimību izpausmes. Ir aprakstiīti dažādi depresijas veidi. Tipiskos gadījumos depresiju raksturo nomākts garastāvoklis, grūtības domāt un koncentrēties, psihisko procesu gausums un lēnas kustības. Smagos gadījumos domāšanas gausums var maldīgi radīt domu pat par plānprātību, vieglākos gadījumos to pirmie pamana darba darītāji, kam pietrūkst iepriekšējās intereses, zudusi aktivitāte, radošā pieeja. Dažos gadījumos pievienojas pasšapsūdzības domas, kas izteiktos gadījumos var novest pie pašnāvības, tādēļ pacienti ar ieilgušu depresiju savlaikus jāatklāj un jāārstē. [4;34]
Jēdziens “depresivitāte” ir vispārīgs apzīmējums visai atšķirīgām depresijas formām sākot no endogēnās depresijas jeb melanholijas līdz reaktīvajām depresijām. Derners un Plogs (1978) apraksta depresijas mākta cilvēka “hrestomātisko” izturēšanos: nopietna sejas izteiksme, vienlaicīgs iekšējs tukšums un nemiers, sagumusi ķermeņa poza. Saskaņā ar Vudrafa un Gūzes pētījumiem 5% vīriešu un 10% sieviešu kaut reizi dzīvē ir izjutuši depresiju. [3;237]
…
