Mūsdienu didaktiskajos meklējumos mācību diskusija ieņem vienu no nozīmīgākajām vietām. Tā ir dialoģiska pēc savas būtības – gan kā mācību organizācijas forma, gan kā paņēmiens darbam ar mācību materiāla saturu. Tās izmantošana palīdz attīstīt kritisko domāšanu, piesaistīt jaunos pilsoņus demokrātiskas sabiedrības kultūrai. Krievijā skolu prakse pievēršas diskusijai ne tikai kā mācību organizēšanas metodei un darba paņēmieniem, kā strādāt ar mācību materiāla saturu, bet arī kā patstāvīgam mācību priekšmetam. Skolotājs izvēloties diskusiju kā darba paņēmienu, paredz arī paralēlu mērķi – mācību diskusijas prasmi.
Pēdējās desmitgadēs diskusija kļuvusi par stabilu sastāvdaļu vairāku valstu pedagoģiskajos pētījumos. Tagad diskusiju uzskata par vienu no svarīgākajām izglītojošās darbības formām, kas veicina skolēnu iniciatīvu un attīsta refleksīvo domāšanu.
Pievēršoties diskusijai, skolotājam nevajadzētu gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Parasti pedagogam, pašam nemanot, diskusija aizslīd ierastajā klases vadīšanas gultnē, zemapziņā baidoties, ka dzīvajā viedokļu apmaiņā, kurā ir ielikta potenciāla neatkarība, viņš var zaudēt mācību procesa kontroli. Centieni ierobežot apspriešanu, panākt lai tā ir kompaktāka, bieži vien savdabīgi pārveido diskusiju, pārvēršot to jautājumu un atbilžu apmaiņa starp skolotāju un skolēniem.…