Var izdalīt šādas izglītības un mācību satura aktuālās problēmas:
1. izglītības satura humanizācijas un humanitarizācijas problēma;
Mūsdienu tehnokrātiskais laikmets ir atstājis lielu iespaidu uz mācību saturu. Tā ietekmē ir radies pārāk liels uzsvars uz racionālismu, radot empātijas un emocionālo izpausmju deficītu. Bažas rada cilvēka dvēseles un emocionālās pasaules primitivizēšanās.
Tradicionālais sadalījums eksaktajos un humanitārajos mācību priekšmetos ir jāpārskata, jo arvien vairāk arī humanitārajās zinātnēs ienāk modernā datortehnika un statistiskās pētniecības metodes. Savukārt eksakto zinātņu apguve ir nepieciešamas, piemēram, svešvalodu zināšanas. Tas nozīmē, ka humanitārās un eksaktās izglītības saturs ir jālīdzsvaro.
2. mācību satura izveides problēma un mācību satura izvēles iespējas;
Konkurences un brīvā tirgus apstākļi ir atstājuši ietekmi arī uz izglītības vidi. Tiek veidotas dažāda novirziena skolas, līdz ar to ir nepieciešam variabls mācību saturs. Tāpat skolēniem tiek dota zināma izvēles brīvība individuālā mācību plāna veidošanā. Šāda pieeja gan veicina skolēnos atbildību, gan pirmo nopietno lēmumu pieņemšanu, taču mācību spēkiem būtu uzmanīgi jākomplektē izglītības satura kodols, lai tomēr skolēni „nepaliktu zaudētājos”, ja arī vidusskolas beigās maina savu viedokli par tālāko studiju virzienu. Tātad šeit iz jāizvēlas, kuri priekšmeti būs obligāti (tiem jābūt sabalansētiem), t.i., veidos skolēna zināšanu pamatu.
3. starppriekšmetu sakaru izveides problēma visos līmeņos;
Kā uzskata Dz.Albrehta, „starppriekšmetu sakari ir analoģiski sakariem starp zinātņu nozarēm.” Tas nozīmē, ka:
dažādas zinātņu nozares pēta vienu un to pašu objektu;
vienas zinātnes metodes izmanto vairāku objektu pētīšanā;
dažādas zinātņu nozares atšķirīgu objektu pētīšanā izmanto vienu un to pašu teoriju.
…
