Dienliliju selekcijas tendences pasaulē
Dienliliju (Hemorallis) selekcija, izmantojot savvaļas sugas, sākās tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ASV, tātad šī ir ļoti jauna kultūra. Arī mūsdienās tieši Amerikā dienlilijas audzē visvairāk un ir gūti nozīmīgākie panākumi to selekcijā. Modernos hibrīdus daudz stāda Kanādā un Austrālijā. Eiropā jaunākās paaudzes dienliliju šķirnes ieviestas nesen, toties strauji un pārliecinoši.
Tagad pasaulē reģistrēti vairāki desmiti tūkstošu šķirņu, un katru gadu tām pievienojas jaunas. Priekšstats, ka dienliliju ziedi ir tikai dzelteni, brūngani un ķieģeļsārti, vairs neatbilst patiesībai –mūsdienās to krāsu paletē trūkst tikai sniega baltās un zilās krāsas. Dažu šķirņu ziedlapām raksturīgs metālisks spīdums vēsākos vai silti zeltainos toņos. Jaunākajiem hibrīdiem zieda diametrs jau pārsniedz 20 cm, ziedlapu malas ir krokotas, robotas un viļņotas, izplatīti citu krāsu zīmējumi uz ziedlapām, kontrastējoši gredzeni centrā. Arī zieda forma attīstījusies dažādos virzienos – tā var būt apaļa, trīsstūrveida, izstiepta, ar garām un izliektām ziedlapām (zirnekļveida). Zieds var būt puspildīts un pildīts, ar gludām vai rievotām, gofrētām ziedlapām.
Straujo selekcijas attīstību veicina tas, ka šīs ziemcietes ātri aug un drīz sāk ziedēt. Nav jāgaida 5–7 gadi, kamēr apputeksnētais hibrīds izaugs no sēklas un uzziedēs. Amerikas siltākajos reģionos ziedošu augu iespējams iegūt pat vienā vai divos gados.
Lai gan nav izdevies radīt zilus ziedus, arvien vairāk zilganu toņu parādās violetajām šķirnēm. Savukārt dažu šķirņu gaiši dzeltenos un iezaļganos ziedus varbūt var saukt par baltiem, bet tik košu baltumu kā baznīcas vai karaliskajām lilijām nav izdevies iegūt. Taču šķiet, ka pazīstamākie selekcionāri arī īpaši netiecas pēc tīri baltas krāsas, jo pircēji vairāk interesējas par piesātinātiem toņiem un daudzkrāsainiem ziediem – ar tumšiem gredzeniem centrā vai košām maliņām, ar zeltainu spīdumu un bagātiem kruzuļiem ziedlapu malās.
…
