Turpretī netaisnīgo valdnieku valdīšanas rezultāts ir vīru bojāeja, mēris, bads un citas likstas, kuras Dīke ienes cilvēku vidū un kuras Zevs visiem pilsētas iedzīvotājiem, nešķirojot godīgos un negodīgos cilvēkus, uzsūta.
τοῖσιν δ᾽ οὐρανόθεν μέγ᾽ ἐπήγαγε πῆμα Κρονίων
λιμὸν ὁμοῦ καὶ λοιμόν: ἀποφθινύθουσι δὲ λαοί.
(Hesiodus Erga 242-243)
Viņiem no debesīm uzsūta lielas ciešanas Kronijs
Badu un mēri vienlaikus: un vīri iet bojā.
Akcentējot Dīkes ciešanas, kuras rodas cilvēku netaisnīgas rīcības dēļ, Hēsiods izdara vēl vienu jaunievedumu – viņš karu interpretē kā Zeva sodu; tas tiek akcentēts 229. vārsmā - „ [οὐδέ].. ἀργαλέον πόλεμον τεκμαίρεται εὐρύοπα Ζεύς:” (Hesiodus Erga 229) – „mokošu karu nesūta visuredzošais Zevs”. No kara iespējams izvairīties vien, spriežot taisnīgu tiesu un pieņemot godīgus lēmumus pilsētas dzīves pārvaldē.
Personificējot taisnīgumu Dīkē, Hēsiods uzsver tās nozīmīgumu cilvēka dzīvē – Dīke ir ne vien taisnīguma jēdziens, kas nodrošina rīcības godīgumu, bet arī cilvēka rīcības vērotāja un vērtētāja, kura atrodas starp cilvēkiem. „Hēsiods” savu Dīki rāda mūždien saskumušu cilvēku netaisnības dēļ, līdz ar to likdams skolniekam izjust vainas apziņu vēl kādas personas priekšā – šajā gadījumā Perss un „dāvanu rijēji” valdnieki nerada ciešanas tikai „Hēsiodam”, bet arī Dīkei.
Hēsiods savā poēmā nepadara citus dievus par nozīmīgiem, piešķirot tiem noteiktas funkcijas – galveno poēmas mērķi viņš sasniedz, izceļot vien viņam visvajadzīgākās dievības tēmas atklāsmē. Reducējot iesaistīto dievu skaitu līdz minimumam, Hēsiods akcentē katrai dievībai jau zināmās pārraugāmās jomas, kā arī piešķir jaunas darbības sfēras, kurās katrs dievs neapšaubāmi sekmīgi pilda viņam uzticētos pienākumus.
Secinājumi
Autors Hēsiods Darbos un dienās iezīmē skolotāja-skolnieka attiecības pavisam ikdienišķā situācijā, skolotāja tēlu radot kā godīgu, pieredzējušu un gatavo sniegt padomus jebkurā jomā, kā arī Zeva nodomu paudēju, savukārt skolnieka tēlu Hēsiods radījis tieši tādu, kāds tas iederas poēmas galveno vadlīniju atklāsmē – negodīgu, nepieredzējušu un slinku. Vienlaicīgi „Hēsiods” apzinās sevi kā dievišķas iedvesmas pārņemtu dzejnieku un nebaidās to paust vairakkārt visas poēmas ietvaros. Darbos un dienās „Hēsiods” nedzied par dieviem vai par viņu izcelšanos, vai tēmām, kas atrodas tālu aiz mirstīgo cilvēku redzesloka; viņš izvēlas sava laika cilvēka darbības atainojumu, cilvēka dzīvi uz zemes, apraksta, kā indivīdam nepieciešams dzīvot, strādāt un veicināt labklājību Zeva un citu dievu noteiktajā pasaules kārtībā.
…
