Ievads
Diskriminācija ir mūsdienu sabiedrības pamatvērtību pretstats. Tā apdraud demokrātiju, kuras pamatideja ir sabiedrība, kas balstās uz dzimumu, etnisko izcelsmi un mantisko stāvokli, ir izskaustas, lai nodrošinātu vienlīdzību. Demokrātija pretēji dažādu autoritāru varu sistēmām atzīst visu pilsoņu vienlīdzīgu vērtību un vienlīdzīgas tiesības. Cilvēktiesības attiecas uz visiem bez jebkāda veida diskriminācijas. Visu cilvēku tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un aizsardzību pret diskrimināciju ir noteiktas un atzītas vairākos cilvēktiesību dokumentos. Diskriminācijas aizliegums arī ir būtiska valsts tiesību sistēmu daļa.
Nacionālo, etnisko un reliģisko minoritāšu aizsardzība ir arī nacionālās un starptautiskās drošības jautājums. Pirmās vienošanās par minoritāšu statusu un tiesībām tika iekļautas miera līgumos.
Diskriminācija apdraud ne tikai sabiedrību, bet arī cilvēku, pret kuru ir vērsta nelabvēlīga attieksme. Diskriminācija ir tiešs cietušo vienlīdzīgas vērtības noliegums. Diskriminācijai piemīt divkāršs negatīvs efekts – cilvēkam tiek liegtas viņam pienākošās tiesības, pakalpojumi vai preces, kā arī tiek noliegta pašas personas pilna un vienlīdzīga vērtība. Diskriminācija bieži notiek tādu pamatu dēļ , kas nav saistīti ar izvēli, piemēram, etniskā un rasu izcelsme, dzimums, vecums, seksuālā orientācija vai invaliditāte. (10.)
Ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu!
Nodrošinot vienādas tiesības darba tirgū abu dzimumu pārstāvjiem, mazinās bezdarbs un nabadzība.
Diskrimināciju var pieļaut pat neapzināti, piemēram, darba kolektīvā stāstot anekdotes par kādu no sabiedrības grupām vai darba sludinājumā ierakstot: meklēju sievieti sekretāri.
2. Sieviešu diskriminācija
Sieviešu diskriminācija Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos. Visvairāk sievietes tiek diskriminētas Latvijas privātajā sektorā un diplomātiskajā dienestā. Savukārt dzimumu vienlīdzībai visvairāk pietuvojusies valsts pārvaldes joma. (16.) Latvijā joprojām daudzās tautsaimniecības nozarēs sieviešu vidējā alga ir zemāka nekā vīriešu vidējā alga. (16.)Viens no spilgtākajiem piemēriem tam ir darba samaksas apmērs - kopumā valstī 1999. gadā sieviešu vidējā darba alga bija 80% no vīriešu vidējās darba algas. Tas liecina, ka darba samaksas ziņā darba tirgū pastāv dzimuma diskriminācija, sievietes ir spiestas vairāk mācīties, lai spētu darba samaksas ziņā konkurēt ar vīriešiem. Nodarbināto sieviešu īpatsvars darba devēju vidū salīdzinājumā ar darba devējiem vīriešiem ir mazāks, turklāt sievietēm nākas saskarties arī ar tādām problēmām kā atlaišana no darba grūtniecības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ un darba atteikšanu sievietēm reproduktīvajā vecumā – uzņēmēji uzskata, ka bērnu dzemdēšana un audzināšana negatīvi ietekmēs viņu darba produktivitāti. Vienīgi valsts pārvaldē atalgojuma jomā ir pilnīga dzimuma līdztiesība.(16.)
Viens no svarīgākajiem apstākļiem, kas vairo sieviešu diskrimināciju ir sabiedrībā pastāvošie stereotipi par vīriešu un sieviešu dzimumu lomu sadalījumu. Raksturojot dzimumu stereotipus, parasti tiek uzsvērts, ka vīrieša uzdevums ir materiāli nodrošināt ģimeni, bet sieviete ir tā, kurai ir jārūpējas par mājas darbiem. Sabiedrībā diez gan spilgti izpaužas darbu dalījums „sieviešu” un „vīriešu” darbos. Par sieviešu pienākumiem viennozīmīgi tiek atzīta ēst gatavošana un mājas uzkopšana. Tradicionāli pie „sieviešu darbiem” tiek pieskaitītas arī rūpes par apģērbu (t.sk. veļas mazgāšana, labošana, gludināšana), bērnu audzināšana, daļa dārza darbu (piemēram, ravēšana), iepirkšanās. Savukārt vīriešu pienākumi ģimenē galvenokārt tiek saistīti ar divām jomām – ģimenes uzturēšana un darbi, kas saistīti ar tehniku (santehniku, elektroierīcēm, to labošanu), prasa lielāku fizisku piepūli, vai tradicionāli tiek pieskaitīti „vīriešu” darbiem, kaut arī neprasa īpašu fizisku spēku vai specifiskas zināšanas. Turklāt stereotipiska domāšana Latvijā ir sastopama arī darba tirgū, kad daudzas profesijas tiek uzskatītas tikai par vīriešu vai sieviešu darba lauku.
Mūsdienās viens no galvenajiem dzimumu stereotipu un dzimumu nevienlīdzības kultivētajiem ir reklāma. Reklāmas mērķis ir pievilināt tik daudz patērētāju, cik nepieciešams, lai attiecīgo preci vai pakalpojumu būtu ekonomiski izdevīgi ražot. Lai potenciālo pircēju par kaut ko pārliecinātu, vispirms ir jāpiesaista viņa uzmanība, ko var efektīvi panākt, reklāmā izmantojot tādu instinktu kā seksualitāte. Lai gan ir atzīts, ka sievietes ir galvenās pircējas - viņas ir tās, kuras pērk vairāk, vīrieši veic naudas izteiksmē vērtīgākos pirkumus , līdz ar to liela daļa reklāmu ir vērsta uz vīriešiem kā galvenajiem pircējiem un patērētajiem. Vīrietis kā potenciālais pircējs reklāmā parasti pievērš uzmanību sievietei. (2.pielikums)
