FIZIOLOĢISKAIS RAKSTUROJUMS
Distanču slpēpošana kopumā pieder pie cikliskajiem sporta veidiem. Slēpojot distanci, daudzkārt nākas mainīt pārvietošanās soļu veidus. Tādēļ soļu maiņas mometā kustību cikliskums zūd. Pēc profesora V. Ferfeļa distanču slēpošanu pieskaita pie situācijas sporta veidiem ar mainīgu slodzes intensitāti.
Slēpotāju konstitucionālas īpatnības – garo distanču slēpotāji ir kalsni, ar mazu ķermeņa masas un auguma indeksu. Labi attīstītas muskulatūras dēļ slēpotājiem ķermeņa masa ir samērā liela. Arī augstākās neirālās darbības tipoloģiskajām īpatnībām ir sava nozīme. Pēc liela mēroga sacensību dalībnieku pārbaudes datiem, vadošie slēpotāji ir flegmatiķi.
Distanču slēpotājiem nozīmīgākie analizatori ir kustību, redzes un vestibulārais analizators. Kvalificētiem slēpotājiem it ļoti augsta proprioreceptoru jutība. Slēpotājiem tā ir sevišķi labi attīstīta pēdu locītavās, radot tā saukto „sniega sajūtu”. Šī sajūta ziņo slēpotājam par slēpes atpakaļslīdi atspēriena momentā un koordinē kāju darbību atbilstoši trases apstākļiem.
Redzes analizators ir īpaši nozīmīgs šķēršļotā un kalnainā trasē. Svarīgs ir gan redzes asums (centrālā redze), gan redzes lauka plašums (perifērā redze). Redzes lauku plašuma ziņā slēpotāji ieņem vienu no pirmajam vietām citu sportistu vidū.
…