DROŠĪBAS LĪDZEKĻU JĒDZIENS, TO PROCESUĀLAIS RAKSTURS.
Kriminālprocess, kas ir, tiesu, prokuratūras un izziņas iestāžu, kā arī likumā pieļauto personu darbība krimināllietu izmeklēšanā un iztiesāšanā, nav iedomājams bez kriminālprocesuālajiem piespiedu līdzekļiem, kas "ir visu kriminālprocesuālo tiesību normās paredzēto piespiedu līdzekļu kopums, kuru uzdevums ir krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā nodrošināt procesa dalībnieku pienākumu un kriminālprocesa uzdevumu pienācīgu izpildi. Ņemot vērā, ka personas kriminālprocesuālajās attiecībās neiesaistās labprātīgi un tā kā šīs tiesiskās attiecības tiek īstenotas stingri noteiktā kārtībā, kas ir paredzēta likumā, un lai panāktu, ka personas ievēro šo noteikto kārtību, bieži vien ir nepieciešams piemērot piespiedu līdzekļus. Šos piespiedu līdzekļus piemēro procesa virzītāji.
Visus procesuālos piespiedu līdzekļus var iedalīt četrās grupās:
1)līdzekļi, ar kuriem nodrošina aizdomās turētā, apsūdzētā vai tiesājamā neizvairīšanos no jurisdikcijas, kā arī novērš jauna nozieguma izdarīšanu un gatavošanu;
2)līdzekļi, ar kuriem nodrošina pierādījumu konstatēšanu, iegūšanu un fiksēšanu;
3)līdzekļi, ar kuriem nodrošina procesuālo kārtību pirmstiesas izmeklēšanā un tiesā;
4)līdzekļi, ar kuriem nodrošina ar noziegumu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas iespēju vai paredzamo mantas konfiskāciju.
Pie pirmās grupas pieder drošības līdzekļi, kurus piemēro aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam. Ņemot vērā, ka mana darba temats ir drošības līdzekļi, tad turpmāk sīkāk neaplūkošu tās trīs procesuālo piespiedu līdzekļu grupas, kuras nav saistītas ar drošības līdzekļiem.
Drošības līdzekļi ir valsts preventīvie piespiedu kriminālprocesuālie līdzekļi, kurus kriminālprocesa uzdevumu īstenošanai ir tiesīgi piemērot tā virzītāji - izziņas izdarītājs, prokurors vai tiesa (tiesnesis) apsūdzētajam vai tiesājamam, bet izņēmuma gadījumā arī aizdomās turētajam. Drošības līdzekļus nosaka valsts. Latvijā tie ir uzskaitīti Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (turpmāk Latvijas KPK). Šis uzskaitījums ir ekskluzīvs un nav papildināms. Procesa virzītājs nevar piemērot citus drošības līdzekļus kā vien tos, kas ir paredzēti likumā. Šiem drošības līdzekļiem ir preventīvs raksturs. Likums nosaka, ka drošības līdzekļus piemēro, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētais, apsūdzētai, tiesājamais neizvairīsies no izmeklēšanas un tiesas, netraucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, neizdarīs jaunas noziedzīgas darbības, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu. Iet runa par varbūtībām, nav absolūti skaidri zināms, ka aizdomās turētais, apsūdzētais, tiesājamais, piemēram, traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, bet tomēr pastāv pamatota varbūtība, ka šāda iespēja pastāv. Un lai novērstu šādu iespēju procesa virzītājs var izmantot šos vienus no valsts piespiedu līdzekļiem - drošības līdzekļus. Tā parādās drošības līdzekļu preventīvais raksturs.
Šeit būtu jāatzīmē, ka drošības līdzekļi nav viens no soda veidiem. Neskatoties uz to, ka gan drošības līdzekļiem, gan sodam ir piespiedu raksturs, tie ir valsts noteikti, to uzskaitījums likumā nav papildināms, kā arī tiem ir preventīvs raksturs, tomēr drošības līdzekļi no soda atšķiras vairākos aspektos. Drošības līdzekļu mērķis ir nodrošināt, lai aizdomās turētas, apsūdzētais, tiesājamais ar savu uzvedību netraucētu tiesvedības norisi, savukārt kriminālsodu mērķis ir sodīt personu, kura likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Vēl viena atšķirība ir tā, ka drošības līdzekļi tiek piemēroti uz lēmuma pamata, savukārt sods tiek piemērots uz tiesas sprieduma pamata. Drošības līdzekļiem un sodiem ir atšķirīgs arī personu loks, kuri var piemērot un kuriem var piemērot vienu vai otru piespiedu līdzekli. Drošības līdzekļus var piemērot gan izziņas izdarītājs, gan prokurors, gan tiesa (tiesnesis), turpretim sodus var piemērot tikai tiesa. Likums paredz, ka drošības līdzekļus var piemērot aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam, turpretim sodu var piemērot tikai notiesātajam. Šos divus piespiedu līdzekļu veidus vienu no otra atšķir arī to piemērošanas kārtība. Drošības līdzekļu piemērošana ir procesa virzītāja tiesība, nevis pienākums, savukārt soda piemērošana ir pienākums tiesai, ja persona, kurai tiek piemērots sods, ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
…
