17. gs. ir dzejas laikmets. Visā Eiropā kā galvenie literārie motīvi ir nāve, cilvēku spēju ierobežotība, un ar reliģiju saistītas tēmas.
Baroka literatūrā liela nozīme bija virtuozitātei un formas meistarībai, tā izceļas ar krāšņu un smalku tēlainību, kā arī tai piemīt alegorisks raksturs.
Arī Latvijā 17. gs. aizvien vairāk parādās teksti latviešu valodā, turklāt sižets vairāk nav veidots tikai ar reliģiskiem motīviem.
1. Zemīgā pklausīšanās.
17. gs. otrā pusē latviešu literatūrā ienāk laicīga satura dzeja, visbiežāk tie ir veltījuma dzejoļi. No visiem laicīga satura sākotnējiem dzejoļiem vislabāk uzrakstīts veltījums hercogam Fridriham Kazimiram vārda dienā, tas ir, 1685. gadā.
Šis dzejolis ir raits, pat melodisks. Veidots vienkāršiem vārdiem, bet pauž dziļu pazemību. Hercoga vārda diena ir svētku diena visiem zemniekiem jādzied, jākliedz un jātaurē par prieku lielkungam, tā ir diena, kas ir „jo salda ne medus, ne dienu.” Taču netiek piemirsts arī reliģiskais motīvs, proti; „Cienīgam lielkungam labi lai klājas
Labums ir svētums pār viņu lai krājas.
Dieviņ dod viņam piedzīvot, lūdziet ar viņu,
Viņam, šo dieniņu daždažu dienu.”
Tas liecina par to, ka šī laicīgā dzeja ir ieviesusies tikai nesen un reliģisko dziesmu tradīcija nav tik ātri izslēdzama no literatūras.
Autors nav pielietojis mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Dzejolis atklāj sadzīvisku ainu, pat no dabas tēliem vienīgais „spoguļo saulīte”, ar ko autors apliecina, ka par hercoga svētkiem priecājas ne tikai saime, bet arī pati Daba.
Dzejoļa formālais veidojums ritma ziņā ir raiti veidots. Vēstījums ir sarakstīts sillabatoniskā vārsmojumā, daktila pantmērā, kas to padara dzejisku un to pat varētu dziedāt (varbūt tas arī tika izteikts kā dziesma ). Veltījums ir veidots no deviņu divrindu pantiem.
„Zemīgo paklausīšanos” salīdzinot ar angļu dzejnieku R. Henrika un B. Džonsona veltījuma dzejoļiem, kas sarakstīti aptuveni 50 gadus ātrāk ir jūtama tāda pati pazemība un „zema klausīšanās”, tā, piemēram, R. Henrika veltījuma dzejolis „lūgšana Benam Džonsonam”:
„Dari, lai gludas manas gaitas,
Par Henriku apžēlojies,
Kas sniedz savas dzejas raitas,
Priekš tevis nometies.”…
