Džeza mūzikas harmonija

Ritma izšķirošā nozīme; metra regulārā pulsācija vai bīts (angļu val. beat – pulsācija); melodiski akcenti, kas izraisa viļņveida kustības sajūtu, t.s. svings (angļu val. swing – šūpošanās); īsu motīvu (rifu) ostinato veida atkārtošanās, kas izraisa it kā jautājuma un atbildes rakstura sasaukšanos; specifiski intonēšanas paņēmieni ar 3., 5. un 7. pakāpes lejupejošiem glissando, t.s. blūza notis (angļu val. blue notes – skumjās notis);spriegs, piesātināts, t.s. karstais skanējums (angļu val. hot sounding); visplašākā tembra krāsu spektra un skaņu atdarinošo elementu izmantošana; improvizācija, kas pieļauj ritma, melodijas un tembra zīmējumu plašu variēšanu skaņdarbā noteiktās struktūras shēmas ietvaros.

Džeza harmonija balstās uz Eiropas funkcionālo sistēmu. Mažora-minora skaņkārta paliek par pamatu, uz kura rodas džeza harmonija. Tiek izmantotas arī visas pārējās skaņkārtas, kuras sastopamas mūzikas praksē (doriskā, frīģiskā, līdiskā, miksolīdiskā, melodiskā, harmoniskā). Svarīga džeza harmonijas sastāvdaļa ir alterācijas, hromatismi un hromatiskā gamma, kuras elementi nereti tiek izmantoti basa līnijā, bieži pēc ostinato principa.
Katram džeza muzikantam jāzina harmoniskie apzīmējumi. Akordu apzīmējumiem izmanto burtus, ciparus un zīmes. Par pamatu izmanto arī akordu pakāpju apzīmējumus, pierakstītus ar romiešu cipariem. …