Izlasot „Dvēseļu puteni” mani pārsteidza Vanagu dzimtas stiprās saites un savstarpējā mīlestība. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka, manuprāt, mūsdienās tā ir reta parādība, ka dzimta ir tik vienota un gatava uz visu, lai aizstāvētu savus dzimtas locekļus. Protams, ka viņiem bija daudz dažādu problēmu, kā arī gadījās arī nesaskaņas vai atsvešināšanās, ko izraisīja lielais attālums un tas, ka ne jau vienmēr viņi dzīvoja kopā. Īpaši kara laikā bija grūti apciemot vienam otru, taču neskatoties uz to, reizi pa reizei viņi atrada tam laiku, tādējādi nesaraujot savas dzimtas saites, bet gan paplašinot tās.
Vanagu tēvam un mātei bija divi dēli Edgars un Artūrs. Viņu dzimta nebija liela, taču viņi bija vienoti un mācīja viens otru, ko apliecina viņu dzimtas tēlojums romānā „Dvēseļu putenis”.
Ļoti spilgti mīlestība vienam pret otru izpaužas romāna sākumā, kad, kurzemniekiem ceļoties bēgļu gaitām, vāci nošauj Vanagu māti. Visu triju dzimtas vīru sirdīs deg nedzēšams asins naids: „Vienmuļīgi bez gala un reizē pilns draudu kā nelokāms likteņa vēlējums iet vecais sienas pulkstenis. Un mūsu asiņu balss, piebalsodama neatlaidīgi pulksteņa draudēšanai un tai atsaukdamās, kaļ deniņos, zvana ausīs, dun sirdīs un saka bez stājas: „Aci pret aci, zobu pret zobu, aci pret aci, zobu pret zobu!””…