Dzimtbūšanas atcelšana Latvijā

Latviešu tauta visos laikos ir centusies aizstāvēt savas cilvēciskās tiesības. Muižnieku patvaļa pār dzimtcilvēkiem bija sasniegusi kritiskās robežas – uz muižnieku nežēlību un necilvēcīgu izturēšanos zemnieki atbildēja ar savu nežēlību, proti – ar nemieriem. Neskatoties uz to, ka zemnieku uzliesmojošā tieksme pēc brīvības tika apspiesta, muižnieki agri vai vēlu saprata, ka ir nepieciešams mainīt zemākā slāņa stāvokli.
18.gs. Latvija tika pievienota Krievijai – līdz ar to arī vācu muižniekiem bija neierobežotas tiesības pār latviešu zemniekiem, jo cariskajā Krievijā zemnieki bija tik beztiesīgi, kādi bija tikai dažās zemēs. Zemnieki bija spiesti pildīt klaušu darbus, apstrādāt muižu zemes. Viņi īsti vairs nespēja apstrādāt savu zemi un grima nabadzībā. Uz to norādīja arī latviešu tautasdziesmas, jo tās ir neatņemamas sastāvdaļas mūsu kultūrai un kalpo kā vēstures pieminekļi. Tautasdziesmās tika atainoti prieki, bēdas, latviešu sāpe par vācu kundzību:
„Nāc, Dieviņi, pats apraugi,
Kāda mana dzīvošana:
Silâ mani bišu dārzi,
Purvâ govu laidariņis.”

„Ai, kundziņ, ai, kundziņ,
Tu mūs grūti vārdzinaji!
Tevi pelsim dziedadami,
Tevi pelsim runadami.”

„Kundziņam maz prātiņa,
No kalpiņa naudas prasa.
Apdomà tu, kundziņ,
Kur kalpiņš naudu ņēma?”1
Zemnieki tika pakļauti arī nežēlīgiem miesassodiem. Par to liecina raksts – landrāta Rozena deklarācija, ko muižnieki nosūtījuši Krievijas valdībai. Deklarācijas pamattēze bija: „Zemnieki ir dzimtskungu vergi (servi), ciktāl to pielaiž kristīgā ticība; viņi ir un paliek savu kungu neapstrīdams īpašums”2…