Pedagoģijas un psiholoģijas nozarēs jau vairākus gadsimtus ir aktuāls pieņēmums par to, ka dzīvesprieks ir pašapziņas veicinātājs. Tā kā pašapziņa ir viena no svarīgākajām cilvēka, kā pilnvērtīga sabiedrības locekļa sastāvdaļām ir svarīgi izprast dzīvesprieka lomu, tās veidošanas procesā.
Bērns, kurš ir priecīgs, labāk attīstās gan miesīgi, gan garīgi, uzsver J. A. Students.
Cilvēks, atšķirībā no visiem citiem dzīviem radījumiem, ir apveltīts ar pašatspoguļošanas spēju, t.i., viņam piemīt pašapziņa. Uz pašapziņas pamata viņam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli.
Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā ir dota šāda definīcija:
“pašapziņa – spēja apzināties sevi, savas zināšanas, intereses, tieksmes, tikumus, ideālus, rīcības motīvus un savu vietu sabiedrībā.
Pašapziņa saistīta ar pašcieņu un ir nepieciešama, lai persona varētu aktīvi iesaistīties sabiedriskajos procesos un dotu savu ieguldījumu sev un sabiedrībai derīgā darbā”. [5.,122.]
Svarīgi ir atcerēties, kā nodarbošanās ar bērnu agrīnā vecumā sekmē viņa pasaules un sevis izpratni, palīdz viņam gūt panākumus turpmākajā dzīvē, tādēļ, manuprāt,
svarīga un aktuāla ir pirmsskolas vecuma bērnu pašapziņas attīstīšana, jo tieši šajā vecumā veidojas cilvēku personības pamati, kuriem ir liela nozīme cilvēku dzīvē.
Savā darbā izvirzīju mērķi: teorētiski izzināt bērna pašapziņas attīstības īpatnības, tās sekmējošos faktorus.…