Džonatana Svifta slavenā darba "Gulivera ceļojumi" analīze

Džonatana Svifta (1667-1745), Īrijas galvaspilsētā Dublinā dzimuša anglikāņu garīdznieka, lieliskais darbs ,,Gulivera ceļojumi” (1726) pirmo reizi publicēti anonīmi ar nosaukumu „Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažādām tālām pasaules tautām”. Šī grāmata ir gan ceļojuma piezīmju un utopiskās literatūras parodija, gan satīra par autora laika Angliju un Eiropu - tā ļoti asi šaustīja visas cilvēces dažādos netikumus, iegribas un muļķības.
Svifts darbojās par toriju valdības politisko žurnā­listu Londonā un cerēja, ka tiks paaugstināts par bīskapu. Taču viņa darbs „Mucas pasaka”, kas bija asa satīra par sašķeltās baznīcas iekšējām nesaskaņām, aizvainoja Jorkas arhibīskapu, un gaidītā paaugstinā­juma vietā 1713. gadā karaliene Anna viņu iecēla par Dublinas Svētā Patrika katedrāles dekānu. Sviftu tāda nepateicība aizvainoja, un viņš jauno norīkojumu uzskatīja par izsūtījumu trimdā.
Vai var uzskatīt par nejaušību, ka Gulivera piedzīvo­jumu stāstītājs - godīgs, labi izglītots, vienkāršs un vaļsirdīgs kuģa ķirurgs - no labsirdīga cilvēka pamazām pārvēršas mizantropā? Četri ceļojumi ir naivā Gulivera pakāpeniska iepazīšanās ar cilvēku dabu: sīkumainu naidu gan politikā, gan personiskajās attiecībās, fizisku un garīgu notrulināšanos, intelektuālus maldus un vispārēju izvirtību. Pamazām cilvēki Guliverā izraisa aizvien lielāku pretīgumu, viņš saskata, ka tie ir bez­idejiski, fiziski un garīgi samaitāti, un galu galā identificē viņus ar atbaidošajiem jehūziem.…