Es izvēlējos rakstīt referātu par kāda literāra tēla autobiogrāfiju socioloģijas skatījumā. Manuprāt, Enotnija Bērdžesa romāns „Mehāniskais apelsīns” ir piemērota grāmata šāda referāta rakstīšanai, jo stāsts par Aleksu sevī ietver ļoti daudz no tā, ko pusgada laikā esmu apguvusi socioloģijas lekcijās. Tas stāsta par devianci, sociālo grupu konfliktiem, sociālo kontroli un totālām organizācijām, socializāciju un jaunieša vecumposmu u.c. tēmām, kas ir saistītas ar socioloģiju. Manu referātu var sadalīt četrās daļās, kuras raksturo Aleksa socializācijas procesu, iekļaujot to romāna lineārajā sižetā. Pirmā daļa stāsta par indivīdu. Tajā raksturots Alekss, viņa sociālās lomas, deviantā uzvedība un subkultūra, kurai viņš pieder. Otrajā nosacītajā daļā tiek runāts par sabiedrību, kurā Alekss dzīvo, par sociālajām grupām un to konfliktiem, par kriminogēno situāciju un sabiedrību kā noziedznieku veidojošu faktoru. Turpinājumā aplūkots sabiedrības un indivīda konflikts, cietumsods un tā neefektivitāte, Ludoviko metode, tās ētiskā puse, kā arī sankcijas, kuras piedzīvo Alekss. Nobeigumā seko indivīda padošanās sabiedrībai, socializācija. Rakstot referātu, man nācās izmantot dažus no autora izdomātā nadsat slenga vārdiem, kurus lieto romāna varonis Alekss. Šo vārdu skaidrojumus es norādīšu iekavās uzreiz aiz vārda. Bet tagad mazliet ielūkosimies romāna galvenajās satura līnijās, lai referāta turpinājumā nebūtu pie tām jākavējas.
Romāns stāsta par antiutopisku nākotnes sabiedrību, kurā indivīdam tiek atņemta brīvā izvēle un līdz ar to iespēja būt pilnvērtīgam cilvēkam. 15 gadus vecais Alekss ir deviantas uzvedības piemērs. Viņš veiksmīgi apvieno divas sociālās lomas, pa dienu dēla un skolnieka lomu, bet naktīs mazgadīgā noziedznieka, jauniešu ielu bandas vadoņa lomu. Izceļoties strīdiem jauniešu bandas iekšienē, Aleksa biedri nostājas pret viņu, un pēc neveiksmīga laupīšanas mēģinājuma, kura laikā Alekss netīši nogalina kādu vecu kundzi, viņa biedri viņu nodod, un viņš nokļūst policijas rokās. Turpinājumā tiek stāstīts par totālo organizāciju (cietumu) un par cietumsoda neefektivitāti. Šo tēmu es uzskatu par apskatīšanas vērtu, jo cietumsoda neefektivitāte, manuprāt, ir aktuāla sociālā problēma arī mūsdienās. Alekss, kurš ir pēc dabas ļauns un nevēlas mainīties, labprātīgi piesakās izmēģināt jauno Ludoviko metodi, lai tikai ātrāk tiktu ārā no cietuma un atgrieztos vecajā dzīvē. Ludoviko metode ir valdības un mediķu kopīgi izstrādāta inovatīva metode noziedznieku rakstura labošanā. Indivīdā tiek nogalināts kriminālais reflekss un tiek radīts nelabums pret vardarbību. Alekss ir pirmais, uz kuru šī metode tiek izmēģināta. Viņam tiek atņemta iespēja rīkoties vardarbīgi, līdz ar to arī iespēja aizstāvēties, iespēja izvēlēties starp labo un ļauno. Alekss tiek padarīts par mākslīgi labu cilvēku, par mehānisko apelsīnu*.¬¬Viņš sastopas ar tiem ļaudīm, kuri kādreiz ir cietuši no viņa varmācības, sastopas ar viņu atriebību lielākoties fizisku pāridarījumu veidā. Pēc tam, kad Aleksu atriebības nolūkā piekauj pat policisti, viņš, meklēdams palīdzību, nonāk mājās pie vīra, kuru kādreiz padarījis par invalīdu un kura sievu izvarojis. Vīrietis viņu neatpazīst un atļauj Aleksam padzīvot pie sevis. Patiesībā šis vīrs ir kādas kreisās partijas atbalstītājs. …
