Ebreju dzīve Latvijā Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā (1934. - 1940.)

Pēc 1934.gada 15.maija valsts apvērsuma ebreju sabiedriskās aktivitātes mazinājās, jo politisko partiju un daudzu organizāciju darbība tika apturēta, tomēr apvērsuma rīkotāji un to līderis Kārlis Ulmanis nebija antisemīti. Kārli Ulmani gan ietekmēja totalitārās idejas Eiropā, tomēr pret ebrejiem šajā laikā netika vērsti nekādi radikāli pasākumi. Tiesa gan Ulmaņa autoritatīvā režīmā viens galvenajiem principiem bija – „Latviju – latviešiem”, kas nozīmēja, ka minoritāšu tiesības tomēr tika ierobežotas visās dzīves sfērās.
„Antisemītisms presē vai kādā citā atklātā veidā Ulmaņa režīma gados bija pilnīgi aizliegts, taču cena, kura par to bija jāmaksā, bija augsta – politisko brīvību un vārda brīvības cena.”1
Pēc 15. maija apvērsuma visu ebreju politisko partiju darbība tika apturēta, taču M. Dubina vadītajai „Agudat” atļāva darboties kā organizācijai ar nosaukumu „Mahane Israel”, kas bija pilnībā uzticami Ulmanim, jo „Agudai” galvenā bija reliģiskā autonomija, kas netika ierobežota – Ulmanis neslēdza nevienu sinagogu. „Agudat” bija konservatīva organizācija ar neslēptu nepatiku pret modernismu, tai skaitā – cionismu. K. Ulmaņa valdība atļāva darboties arī vairākām cionistu ietekmē esošām organizācijām un grupām, labvēlīgi attiecoties pret to mērķiem un uzdevumiem, jo veicināja ebreju izbraukšanu uz Palestīnu, tātad arī „latviskāku Latviju”.…