Edvarda Munka daiļrade, stilistika, tēlu sistēma

Pēdējos mūža gadus Munks dzīvo Ekelijā, kas kļūst par pēdējām Munka mājām. Autoram lielākās bailes bija no tā, ka viņš nevarēs strādāt, tādēļ Ekelija bija ideāls variants, jo tur viss tika pielāgots darba vajadzībām, visas telpas bija darbistabas un sienas bija izgreznotas ar autora darbiem.
Ļoti savdabīgas man liekas gleznas, kurās Munks glezno skauģus un slepkavas. Šajos darbos priekšā ir nostādīts „vainīgais” ar lielām apaļām acīm. Gleznā „Slepkava alejā” (The Murderer in The Alley) priekšā attēlots slepkava, bet līķis ir gleznas aizmugurē un skaidri var saprast, ka nozīmīgais ir slepkava, nevis līķis. Glezna ir it kā traģikomiska, jo slepkavam tek asara, ir uzskats, ka gleznai un slepkavas izteiksmei ir ietekme no baroka laika humora. Vairākās gleznās Munks attēlo greizsirdību, tad priekšā tiek attēlota greizsirdīga vīrieša seja un fonā mīlnieki. Sievietēm šī veida gleznās tiek gleznots sarkans tērps. Gleznā „Greizsirdība” (Jealousy), kura tapusi 1895. gadā ir izmantota atsauce uz Ādama un Ievas motīvu, sieviete rauj no koka sarkanu ābolu.
Viens no visbiežāk gleznotajiem motīviem Munka daiļradē ir viņš pats. Jaunībā gleznotie portreti ir melanholiskāki un vairāk rodas sajūta, ka Munks meklē sevi un savu vietu pasaulē. Portrets „Portrets starp pulksteni un gultu” (Self-portrait between the clock and the bed) autora izteiksme ir ironijas pilna, jo centrā ir vecais vīrs, bet krāsas izvēlētas priecīgas un virs gultas attēlota glezna ar kailu sievieti. Lielākā daļa viņa portretu ir drūmi, seja ir grumbaina. Ļoti skaists un melanholisks, man šķiet, jaunībā gleznotais pašportrets „Pašportrets ar cigareti” (Self Portrait with Cigarette), kur Munks atspoguļo savu domātāja būtību.
…