Zelta krāsa liecina par nozīmīgām jaunām atklāsmēm sevis pilnveidošanā, savukārt melnā simbolizē bezcerību un iznīcību, lielākam dramatiskumam tie ir pretstatīti: “Es rudens zelta pilī melni klīstošs tēls”. Krājumā kā vēl viens neparasts simbols bija ziedi, lotoss kā gudrības un varenības simbols: “Kā Gangus lotosu, ar mēness lēktu”, rozes-kaislīga mīlestība: “No rozēm vainags, rudens staru dzelts”, lilijas kā šķīstības simbols: “Par baltu liliju es zemes virsū kļūšu”. Neparasts simbols ir arī mēness – pēc latviešu tradīcijām tas ir vīrišķais, spēcīgais, taču mēness simboliski ietver sievišķo un maigo. Ievēroju arī vainagu - gala un sākuma simbolu: “Un zemē zaļie miršu vainagi”, un no tā secinu, ka E. Virza, līdzīgi kā Rainis, prātu un kaisli uztver kā savstarpējā mijiedarbībā vienotu veselumu.
Manuprāt, krājumā skartās tēmas ir bijušas aktuālas visos laikmetos. Kaut gan latviešiem nav pieņemts publiski runāt par iekšēju cīņu starp prātu un iekāri, šī tēma var skart jebkuras kultūras pārstāvi. Sievietes uzskata par ļoti emocionālām, bet ne seksuālām, kas, manuprāt, bieži ir kļūdaini. Uzskatu, ka tieši pēdējās desmitgadēs, kad cilvēki bieži mīlestības vietā dod priekšroku karjerai, šī problēma kļūst tikai aktuālāka. Lai gan ārēji lepni kāpj pa karjeras kāpnēm, iekšēji viņi var justies tikpat vientuļi cik E. Virzas liriskais “es”.
…
