2. Latvijas mīlestība – galvenā daiļrades tēma
Tāpat kā Zaļās Zemgales koks, kas dziļi laidis saknes dzimtajā zemē, tā arī Edvarts Virza ir dziļi ieaudzis latviešu pasaules gudrībā. Vienmēr savu garu viņš ir turējis modru lieliem notikumiem, jaunām idejām un Rietumeiropas kultūras sasniegumiem. Dzejnieks allaž vētīja un sijāja jauniegūto un pieņēma vienīgi to, kas atbilda viņa nacionālajai izjūtai. Šis mūsu tautas dzejas ģēnijs bija ieguvis kā reti kāds asu skatījumu un visu lietu un sakarību izprašanu. Patiesi mīlēdams savu zemi – pēc gadu simteņiem atgūto Latvijas valsti – E. Virza gribēja redzēt to lielu, lielu ne robežās, bet nacionālā vienībā, gara un saimnieciskās dzīves attīstībā. Edvarts Virza bija pārliecināts, ka tauta var kļūt stipra, ja tā tic savai misijai, ja tā ir pārliecināta par savas kultūras augsto vērtību, ja tā nenomaldās viņas garam svešos sānceļos. Tautai ir jāatdzimst aizvien no jauna, mazgājoties savu tīro un seno tradīciju dzidrajos ūdeņos. Šo ūdeņu šalkšana vēl ir dzirdama laukos, kur zemnieku dievišķā dzīves kārtība savā dziļākajā būtībā negrozās, jo negrozās pati zeme, no kuras zemnieks saņem svētību savai sētai. Šo latvisko tradīciju pasauli dzejnieks ir apdziedājis atkal un atkal, radīdams tai nemirstības pieminekļus.
Bet Virza neskata tikai laikmetu ap sevi. Visvairāk viņš vēlējās redzēt savu tautu lielu, viņš ar dzejas palīdzību atdara pagātnes vārtus un nokāpj pa gadsimtu kāpnēm tālajā pagātnē, lai uzmeklētu un parādītu sava laika bērniem latviešu tautas senākās varenības lieciniekus.
…
