E. Eriksons postulē visai cilvēcei kopīgu stadiālu attīstību. Eriksons akcentē cilvēka Ego pakāpenisku veidošanos, spēku un pozitīvu funkcionēšanu, postulē, ka Ego attīstās ne tikai agrīnā bērnībā, bet gan visas dzīves laikā. Epiģēniskais princips: dažādos vēsturiskajos periodos un atšķirīgās sociokultūras situācijās cilvēka izaugšanai ir pamatplāns, un tas realizējās pa stadijām nemainīgā secībā.
E. Eriksons uzskatīja, ka blakus Freida aprakstītajām psihoseksuālajām attīstības fāzēm, kuru gaitā mainās orientācija, pastāv psiholoģiskās “ES” attīstības stadijas, kuru gaitā indivīds nostabilizē galvenos orientierus attiecībā pret sevi un savu sociālo vidi.
Katru stadiju iezīmē noteikta psihosociāla krīze, kura var būt spēcīgāka vai mazāk izteikta. Tā nav katastrofa, bet pagrieziena punkts, izšķirošais periods, kurā neizbēgami jāizlemj turpmākais attīstības virziens. Krīze ir lēmuma brīdis starp progresu un regresu attīstībā. Pēc Eriksona, galvenais lēmuma saturs vienmēr ir saistīts ar tuvošanos striktai Es- identitātei. Apzināšanās līmenī šo saturu var atklāt atbilžu apjausma uz noteiktiem jautājumiem: Kas es esmu? Kāds es esmu? Ko es gribu darīt? Kādas vērtības vārdā es to daru?
Tomēr indivīds ir atkarīgs no savas psihosociālās pieredzes kvalitātes, kura noteiks un ietekmēs to, kā viņš pratīs analizēt un integrēt savu pieredzi, veidot un izmantot iemaņas. Progresīva izvēle nostiprina Ego, regresīva – vājina. Pozitīvais risinājums vienā stadijā paaugstina iespējas sekmīgi pārdzīvot krīzes citās, un otrādi. Visas stadijas ir savstarpēji saistītas. Katrai stadijai piemīt savi attīstības parametri, kuriem piemīt pozitīvas un negatīvas īpašības. E. Eriksons uzsver, ka dzīve piedāvā nemitīgi aspektu maiņu, un veiksmīgu problēmu risināšana kādā stadijā, ne vienmēr nozīmē to, ka neradīsies problēmas citās stadijās, kas likās atrisinātas jau iepriekšējās.
…
