Visiem zināms, ka Ēģipte ir slavena ar savām piramīdām – vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Ar šiem milzīgajiem akmens kalniem, kuri pie aizvēstures apvāršņa slejas kā laika zoba skartas robežzīmes. Lai cik svešas un noslēpumainas, tās tomēr atklāj mums labu tiesu sava mūža gājuma. Piramīdas stāsta par valsti, kurā valdījusi tik stingra kārtība, ka šos akmens kalnus bijis iespējams uzcelt viena vienīga faraona vai valdnieka dzīves laikā, kā arī par faraoniem, kas bijuši tik bagāti un vareni, ka spējuši piespiest daudzus tūkstošus strādnieku jeb, pareizāk, vergu gadiem ilgi nopūlēties smagā darbā, lauzt karjerā akmeņus, ar visprimitīvākajām ierīcēm, vilkt tos uz būvlaukumu un būvēt faraonam kapenes.
Materiālu piramīdu celšanai tūkstošiem strādnieku ieguva no Nīlas labā krasta akmens lauztuvēm, netālu no Ēģiptes senās galvaspilsētas Memfisas. Pa līnijām, kas tika novilktas uz kaļķakmens klints, strādnieki izcirta dziļas vagas. Šis darbs prasīja daudz spēka. Izcirtuši vagā padziļinājumus, strādnieki iedzina tajos sausa koka ķīļus un aplēja tos ar ūdeni. Mitrais koks sāka briest, plaisa palielinājās un akmens gabals tika atskaldīts no klints. Atskaldīto akmens bluķi izvilka no akmens lauztuvju šahtas ar resnām tauvām, kas bija pītas no papirusa (septiņas šādas tauvas ir saglabājušās). Pēc tam kaļķakmens bluķus turpat uz vietas aptēsa speciāli akmeņkaļi. Viņi strādāja ar skaldni, kaltu un uzsitējveseri. Akmeņus bija vieglāk apstrādāt, nekā tos pārvietot, tas prasīja darbu no ausmas līdz rietam. Aptēstos akmeņus - bluķus ar laivām pārveda Nīlas otrā krastā. Lai akmens neslīktu, tam visapkārt apsēja papirusa kūlīšus. Uz būvlaukumu tos veda īpašās ragavās, kurās bija iejūgti vērši un vergi.
…
